Postmodernie laiki, Džīns Edvards Vīts, Jr.

Daudzi cilvēki mūsdienās apzinās, ka modernais laikmets ir beidzies. Gandrīz ikvienā sfērā, sākot ar zinātni un beidzot ar jaunām sociālām parādībām, divdesmitā gadsimta domu un kultūru veidojušie pieņēmumi tiek apšaubīti. Divdesmit pirmā gadsimta priekšvakarā ir skaidrs, ka Rietumu kultūra ieiet jaunā fāzē, ko zinātnieki sauc par “postmodernismu”.

Taču nav īsti skaidrs, vai šīs pārmaiņas ir labas vai sliktas. No vienas puses, galvenais uz modernistiskā materiālisma, ateisma un sociālās inženierijas balstītās sabiedrības piemērs - PSRS - ir sabrucis. Pasauli pārņem Amerikas tradicionālie brīvā tirgus ekonomikas un personiskās brīvības ideāli. Vecajām modernistiskajām kritikām pavājinoties, cilvēku masām visā pasaulē atklājot Dieva vārdu un atgriežoties pie Kristus, kristietībai, kas komunismā ne tikai izdzīvoja, bet pat bija viens no nozīmīgākajiem tā sabrukumu veicinošajiem spēkiem, atkal sāk ticēt.

No otras puses, sabiedrība sadalās antagonistiskos grupējumos. Pasauli sašķeļ tribālisms, terorisms un etniskā tīrīšana. Amerikāņi polemizē par morāles jautājumiem, abortu un eitanāziju, un intelektuāliem jautājumiem, izglītības un kultūras dažādību. Satrauktas par “politisko korektumu”, universitātes vairs nevadās pēc modernistiskā pieņēmuma, ka pastāv viena objektīva, racionāla patiesība. Tiek apšaubīti pat tādi pamatjautājumi kā Rietumu civilizācijas nozīme: kas ir Rietumu mantojums - cilvēku sasniegumi un brīvība vai, galvenokārt, rasisms, seksisms, imperiālisms un homofobija[1].

Kultūras ainu tagad veido dažādas “kopienas” - feministes, homoseksuālisti, afroamerikāņi, neokonservatīvie. Liekas, šīm atšķirīgajām grupām nav nekā kopīga, kas ļautu tām kontaktēt un, vēl jo vairāk, nonākt pie vienprātības. Pa šo laiku izirst ģimenes, AIDS nogalina tūkstošiem cilvēku un masu kultūra visus apstulbina ar televīziju.

Tātad, kāds, raugoties no kristīgā viedokļa, ir postmodernais laikmets - labs vai slikts? Iespējams, mums vajadzēs teikt tāpat kā Dikensam “Stāstā par divām pilsētām”, runājot par Lielo franču revolūciju, kas daudzējādā ziņā aizsāka modernismu: “Tie bija vislabākie laiki; tie bija vissliktākie laiki.” Taču viņa vārdi, šķiet, attiecas uz visiem laikmetiem - katrā no tiem ir diženums un muļķība, iespējas un kārdinājumi, bet katrā laikmetā tie ir atšķirīgi. Lai aptvertu iespējas un izvairītos no lamatām, kristiešiem nemitīgi jācenšas “saprast šo laiku” (Rom. 13,11).

Baznīcai vienmēr ir bijis jāpastāv konfrontācijā ar pasauli un jāpretojas tās kultūrai. Kultūras ignorēšana nozīmētu riskēt ar neatkarību; nekritiska kultūras pieņemšana nozīmētu riskēt ar sinkrētismu un neuzticību. Katrā laikmetā ir bijuši iztapīgi liberāli teologi, kas mēģinājuši interpretēt kristietību saskaņā ar pēdējo intelektuālo un kultūras modi. Apgaismības liberāļiem tā bija racionāla reliģija un Bībeles kritika; romantisma laika liberāļiem - “siltas” jūtas; eksistenciālisma liberāļiem - nozīmes krīzes un ticības svārstības; tagad (kā redzēsim vēlāk) klajā nāk postmodernais liberālisms. Tomēr katrā laikmetā ir dzīvojuši arī ortodoksi kristieši. Viņi piederējuši sava laika kultūrai (var skaidri atšķirt septiņpadsmitā, astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimta kristiešu stilu, kaut arī viņi runā par tām pašām lietām), tomēr darbojušies pret kultūru, sludinot Dieva bauslību un evaņģēliju, norādot uz sabiedrības nepilnībām un trūkumiem.

Šī grāmata ir ceļvedis mūsdienu laikmeta ainā - valdošajos uzskatos, mākslas formās, sociālajās konfigurācijās un garīgajos pieņēmumos. Tā apraksta pastāvošās tendences un komentē tās, raugoties no kristīgā viedokļa.

Daži kristieši domā, ka, beidzoties modernismam, postmodernā ēra var nozīmēt klasiskās kristietības atdzimšanu. Viņi par postmoderno laikmetu runā ar lielu pacilātību. Piekrītot šai perspektīvai, es tomēr redzu arī to, ka modernistiskā pasaules uzskata vietā stājas jauna, pasaulīga ideoloģija. Līdzīgi modernismam, arī postmodernisms ir naidīgs kristietībai, taču citu iemeslu dēļ. Šajā grāmatā man ir kritiska attieksme pret to, ko saucu par “postmodernismu”, lai gan kā daudzsološu saskatu “postmoderno”.

Tā kā vēršos pie visas baznīcas, nevis tikai pie akadēmiķiem, specifiskākos postmodernās domas aspektus neminēšu. Tāpat izlaidīšu nozīmīgāko postmodernās domas pārstāvju, Lakāna, Deridā, Fuko un citu, īpašos ieguldījumus. Neiedziļināšos arī kritikas teorijas, hermeneitikas[2] vai kāda cita augsti specializēta izteiksmes veida specifiskajās detaļās, ko postmodernisti parasti lieto savu ideju iztirzāšanai. Komplicētu šādu zināšanu apskatu no kristīgā skatpunkta ir devuši citi kristīgie zinātnieki, piemēram, Rodžers Landins un Klarenss Volhauts.

Šīs grāmatas aizsākumi meklējami lekcijā “Dekonstruējot dekonstrukciju”, ko nolasīt mani lūdza Teksasas Universitātes mācībspēki. Lielu pateicību esmu parādā kolēģim Dr. Deividam Kroicam (kam būtu vajadzējis uzrakstīt šo grāmatu) par palīdzību postmodernisma būtības izprašanā. Nensija Pīrsija, ar kuru kopā strādāju Čārlza Kolsona radioraidījumā “Lūzuma punkts” (Breakpoint), palīdzēja man, septiņpadsmitā gadsimta pētniekam, koncentrēties uz mūsdienīgiem jautājumiem.

Es augstu novērtēju arī divu savu paziņu - rakstnieku - ieguldījumu, ar kuriem satiekos, lai iedzertu kafiju, parunātos un lasītu manuskriptus. Viņa svētība Herolds Senkbeils palīdzēja man saprast tās teoloģiskās problēmas, ar ko sastopas mūsdienu kristietība, kā arī iespējas attīstīt reformācijas garīgumā balstītu konfesionālu alternatīvu. Slimnīcas kapelāns, viņa svētība Ričards Aijers iepazīstināja mani ar medicīnas ētiku un tām cīņām, kādās kristietība ir iesaistīta uz dzīvību un nāvi (burtiskā nozīmē) ar jaunajiem pasaules uzskatiem.

Lielu pateicību esmu parādā sievai Žaklīnai, kā arī Polam, Džoanai un Mērijai.

__________________________________________________________

“ABSOLŪTU PATIESĪBU NAV ”

Čārlzs Kolsons atstāsta sarunu ar kādu mediju pārstāvi un mēģinājumu runāt ar viņu par kristietību. Kolsons pastāstījis par savu nākšanu pie Kristus. “Acīmredzot Jēzus uz tevi iedarbojās,” draugs atbildējis, bet tālāk runājis par paziņu, kuras dzīvi pārvērtis Jaunā laikmeta (New Age) garīgums. “Kristāli un kontaktēšanās ar garīgajiem vadītājiem iedarbojās uz viņu. Gluži kā uz tevi Jēzus.”

Kolsons centies izskaidrot atšķirību, taču veltīgi. Viņš sācis runāt par nāvi un pēcnāves dzīvi, taču draugs neticējis ne debesīm, ne ellei, un nāve viņu īpaši neuztraukusi.

Kolsons stāstījis par to, ko saka Bībele, taču draugs neticējis ne Bībelei, ne kādai citai garīgai autoritātei.

Beidzot Kolsons pieminējis Vudija Alena filmu “Noziegumi un pārkāpumi” (Crimes and Misdemeanors) par slepkavu, kurš apklusina sirdsapziņu, secinot, ka dzīve nav nekas cits kā dabiskā izlase. Draugs kļuvis domīgs. Kolsons turpinājis, minot piemērus no Tolstoja un K.S.Luisa darbiem par morālās bauslības realitāti. Draugs viņā uzmanīgi klausījies. Tad Kolsons citējis Vēstuli romiešiem par cilvēka nespēju turēt bauslību. Tagad viņa draugs uzmanīgi uzklausījis vēsti par Kristus izpērkošo darbu pie krusta.

Lai gan draugs par kristieti nekļuva, Kolsons juta, ka beidzot ir izlauzies cauri vismaz dažiem viņa uzceltajiem nocietinājumiem. Grūtības sagādāja kopīgas atskaites sistēmas atrašana. Draugam raksturīgā domāšanas veida dēļ parastā evaņģēliskā pieeja nedarbojās. “Vadoties no pieredzes,” saka Kolsons, “es skaidri redzu, cik ļoti modernais prāts pretojas kristīgajai vēstij. Tas liek nopietni domāt par tradicionālo evaņģelizācijas metožu efektivitāti mūsu laikā, jo laikmeta gars mainās ātrāk, nekā daudzi no mums to spēj iedomāties.”[3]

ABSOLŪTU PATIESĪBU NAV

Ir grūti liecināt par patiesību cilvēkiem, kas uzskata, ka patiesība ir relatīva (“Jēzus iedarbojas uz tevi; kristāli - uz viņu”). Ir grūti sludināt grēku piedošanu cilvēkiem, kas uzskata, ka, tā kā morāle ir relatīva, viņiem nav grēku, kam būtu vajadzīga piedošana.

Pēc nesenas aptaujas datiem 66 procenti amerikāņu uzskata, ka “absolūtas patiesības nav”. Jauniešu vidū šis rādītājs ir vēl augstāks: 72 procenti jauniešu vecumā no astoņpadsmit līdz divdesmit pieciem gadiem netic, ka pastāvētu kas absolūts.[4]

Neticēt patiesībai, protams, nozīmē nonākt pretrunā pašam ar sevi. Ticēt nozīmē domāt, ka kaut kas ir patiess. Teikt: “Tā ir patiesība, ka patiesības nav,” tiešām ir bezjēdzīga muīķība, jo pats apgalvojums “patiesības nav” jau ir patiesība. Gadsimtiem ilgi cilvēki par šādiem izteikumiem ir strīdējušies filozofiskās vārdu spēlēs viesībās, taču reti ir uztvēruši tos nopietni. Mūsdienās šādi dziļi problemātiski uzskati par patiesību ir nevis dažiem ezotēriskiem un ekscentriskiem filozofiem, bet gan vidusmēra cilvēkam no ielas. Pašu patiesības jēdzienu noraida nevis saujiņa vājprātīgo, bet divas trešdaļas Amerikas iedzīvotāju.

Turklāt aptaujas rezultāti rāda, ka 53 procenti no tiem, kas sauc sevi par evaņģēliskiem kristiešiem, uzskata, ka nekā absolūta nav. Tas nozīmē, ka vairākums no tiem, kas apgalvo, ka tic Bībeles autoritātei un pazīst Kristu kā savu Pestītāju, tomēr piekrīt tam, ka “absolūtas patiesības nav”. Vai Kristus nav patiesība? Nē, lai gan, domājams, Viņš “uz tiem iedarbojas”. Vai Bībele nav patiesība? Acīmredzot nē, lai gan 88 procenti evaņģēlisko tic, ka “Bībele ir rakstītais Dieva vārds un ir pilnīgi precīza visā, ko tā māca.” Dīvaini, ka 70 procenti amerikāņu apgalvo, ka piekrīt šim augstajam Rakstu novērtējumam, un šo cilvēku ir praktiski tikpat daudz, cik to, kas apgalvo - “absolūtu patiesību nav.” [5]

Ko tas nozīmē? Varbūt aptaujātie nav sapratuši jautājumu vai patieso nozīmi tam, kam viņi, kā paši apgalvo, tic. Varbūt daži evaņģēliski skeptiķi no šiem 53 procentiem ir pārliecināti kristieši, kas tikai automātiski atkārtojuši televīzijā dzirdēto, aizmirstot šīs populārfilozofijas teoloģisko nozīmi. Varbūt aptauja atspoguļo neziņu vai apjukumu. Arī tad tas neko nemaina. Turēšanās pie savstarpēji nesavienojamiem uzskatiem liecina par neticību absolūtu patiesību esamībai.

Absolūtā noliegšana nav tikai delikāts filozofijas jautājums. Daudzu aptaujāto uztverē tas nešaubīgi saistās ne tik daudz ar epistemoloģiju[6], kā ar morāli. Patiesības relativitātei līdzi nāk relatīvas vērtības.

Līdz pat mūsdienām seksualitāti sabiedrība ir regulējusi ar stingru morāles normu palīdzību. Tā tas ir bijis visos laikmetos, visās reliģijās un visās kultūrās. Pēkšņi ārlaulību sekss ir kļuvis ikdienišķi pieņemams. 1969. gadā, jau krietni pēc “seksa revolūcijas” sākuma, 68 procenti amerikāņu uzskatīja, ka seksuālas attiecības pirms laulībām ir nepareizas. 1987. gadā, domājams, konservatīvā, jau ar AIDS iebiedētā laikmetā, tikai 46 procenti - mazāk nekā puse - uzskatīja, ka pirmslaulību sekss nav pieņemams.[7] 1992. gadā pirmslaulību seksu noraidīja tikai 33 procenti amerikāņu.[8]

Cilvēki nevērīgi atmet laiku laikos cienītas absolūtas morāles vērtības vienā jautājumā pēc otra. Bērna nogalināšanu mātes miesās mēdza uzskatīt par šausmīgu, prātam gandrīz neaptveramu ļaunumu. Mūsdienās aborts ir ne vien legalizēts, bet pat pārvērsts par kaut ko labu - par konstitucionālām tiesībām. Kādreiz nespējīgo, slimo un veco cilvēku nogalināšanu uzskatīja par neiedomājamu zvērību. Mūsdienās eitanāzija tiek uzskatīta par līdzjūtības izpausmi.

Morāles sagrozīšana notiek ne tikai laicīgajā, bet arī kristīgajā pasaulē. Nesens pētījums rāda, ka 56 procenti neprecēto “fundamentālistu” nodarbojas ar ārlaulību seksu. Šis rādītājs ir aptuveni tāds pats kā “liberāļiem” (57 procenti). (Paradoksāli, ka baznīcā ar visstingrāko mācību par tikumību un vislielāko uzsvaru uz labo darbu nozīmi pestīšanā ir visiecietīgākie locekļi. Pēc minētā pētījuma datiem, 66 procenti neprecēto katoļu ir seksuāli aktīvi. Amerikas katoļi varbūt ir pat iecietīgāki nekā laicīgie amerikāņi. Pētījums apgalvo, ka pirmslaulību seksu atbalsta 67 procenti visu amerikāņu, turpretī, pilnīgi pretēji savas baznīcas mācībai, to dara 83 procenti katoļu.)[9] Tāpat 49 procenti protestantu un 47 procenti katoļu ir “par” attiecībā uz abortiem.[10] Aptuveni 49 procenti evaņģēlisko un - satriecoši - 71 procents katoļu apgalvo, ka uzticas eitanāzijai[11], acīmredzot pieņemot, ka “tev nebūs nokaut” nav nekas absolūts.

Protams, aptauju rezultāti var būt neprecīzi, maldinoši un tos var dažādi interpretēt. Cita aptauja rāda, ka pārējos jautājumos cilvēkiem ir stingra tikumiskā stāja. Kā vēlāk redzēsim, pārmērīga paļaušanās uz aptauju rezultātiem ir viena no īpašām mūsdienu apjukuma pazīmēm.

Un, ja arī aptauju rezultāti ir pareizi, tie tikai apstiprina Bībeles vārdus par grēku. Nevienam ar biblisku skatījumu uz grēku nevajadzētu būt pārsteigtam, redzot, ka visā sabiedrībā un baznīcās kupli sazēlusi netikumība un arī kristieši krīt par upuri morāles pagrimumam un liekulībai.

Baznīcas, kā jau pienākas, vienmēr ir bijušas pilnas ar grēciniekiem (kas gan vēl tur varētu būt?). Kristieši atzīst savu nespēju turēt Dieva baušļus, un viņu pestīšana ir atkarīga vienīgi no Jēzus Kristus iegūtās piedošanas. Teologi vienmēr ir atzinuši, ka draudžu locekļiem evaņģelizācija un mācīšana ir vajadzīga ne mazāk kā tiem, kas baznīcai nepieder.

Tomēr aptauju rezultāti rāda ko jaunu. Kaut arī cilvēki ir grēkojuši vienmēr, viņi savu grēcīgumu vismaz atzina. Vēl pirms gadsimta cilvēks, spītējot Dievam un ļaudīm, iespējams, būtu skandalozi pārkāpis laulību, taču viņš būtu atzinis, ka ir grēkojis. Mūsdienām raksturīga ne vien amorāla uzvedība, bet arī morāles kritēriju zudums. Tas attiecas arī uz baznīcu. Mēs novērojam ne tikai morāles, bet arī nozīmes sabrukumu. “Absolūtu patiesību nav.”

PASAULES UZSKATA MAIŅA

Kas ir noticis? Agrāk kristietības pamatatziņas pieņēma vairums cilvēku. Tagad tas raksturīgs mazākumam. Šīs izmaiņas attiecībā uz morāli un reliģiju nav vienīgās, ar ko nākas sastapties. “Mēs piedzīvojam milzīgas strukturālas valsts un pasaules pārmaiņas,” saka kristīgais futūrists Līss Andersons. “Pārmaiņas, kas solās būt lielākas par iespiedmašīnas izgudrošanu, lielākas par rūpniecības apvērsumu.”[12] Kristieši neuzdrošinās būt akli pret tik nozīmīgu pavērsienu.

Kā norādījis Francis Šefers un citi zinātnieki, Rietumu kultūrai ir bijušas daudzas fāzes - viens pasaules uzskats ir nomainījis otru. Astoņpadsmitajā gadsimtā Rietumu kultūrā dominējošo biblisko sintēzi apstrīdēja apgaismība. Līdz ar deviņpadsmito gadsimtu atnāca gan romantisms, gan zinātniskais materiālisms. Divdesmitais gadsimts ir devis marksismu un fašismu, pozitīvismu un eksistenciālismu.

Mūsdienās, divdesmit pirmā gadsimta priekšvakarā, parādās jauns pasaules uzskats. Lai cik dīvaini neizklausītos, “modernais” ir kļuvis vecmodīgs. Divdesmitais gadsimts ar visiem tā sasniegumiem un katastrofām ieiet vēsturē. “Modernās idejas”, kas raksturoja divdesmito gadsimtu, vairs nešķiet būtiskas. Sākas “postmodernais” laikmets.

Termins “postmoderns” vairāk attiecas uz laikmetu, nevis noteiktu ideoloģiju. Ja “modernais” laikmets patiešām beidzies, kristiešiem ir iemesls priecāties. Kopš “modernistu” un “fundamentālistu” kaujām (un vēl pirms tām) biblisko kristietību ir bombardējis modernisma arsenāls - zinātniskais racionālisms, humānisms un aizspriedumi pret pagātni. Šodien modernisma apgalvojumi, ieskaitot tos, kas šajā gadsimtā apsēduši baznīcu, tiek atmesti. Postmodernās ēras sākums kristiešus var iepriecināt.

Taču modernisma vietā nāk jaunā, laicīgā postmodernisma ideoloģija. Šis jaunais realitāti skaidrojošo pieņēmumu kopums, kas ievērojami pārsniedz vienkāršu relatīvismu, sāk dominēt visā kultūrā. Vidusmēra cilvēks, kas uzskata, ka nekā absolūta nav, var nezināt par teorētiskajām “dekonstrukcijas” izpausmēm. Izglītības iestāde var nicināt elektronisko televīzijas pasauli. Mūsdienu politiķi var nesaprast avangarda mākslu. Tomēr tas viss ir savstarpēji saistīts un pauž izteikti postmodernistisku pasaules skatījumu.

Kamēr modernistu uzbrukumi kristietībai atslābst, no citas puses tai uzbrūk postmodernisti. Modernisti, piemēram, visādi apstrīdēja kristietības patiesumu. Tagad šādus argumentus dzird reti. Šodien visbiežāk kritizē to, ka “kristieši domā, ka patiesība pieder vienīgi viņiem”. Kristietības apgalvojumi netiek noliegti, bet tiek atmesti tāpēc, ka tie pretendē uz patiesību. Cilvēki, kas tic, ka “absolūtu patiesību nav”, relatīvisma noraidītājus atstums par “neiecietību” un mēģinājumu uzspiest citiem savus uzskatus. Postmodernisti kristietību nepieņem to pašu apsvērumu dēļ, kuru dēļ tie nepieņem modernismu ar tā zinātnisko racionālismu: gan kristieši, gan modernisti tic, ka patiesība pastāv. Postmodernisti tam netic. Kas izrādīsies kristietībai labvēlīgāks - modernisms vai postmodernisms -, to redzēsim nākotnē.

Svētie Raksti runā par to, cik svarīgi ir saprast “šo laiku” (Rom. 13,11). “Lielākā daļa kristiešu,” novērojis Džordžs Bārna, “neaptver, ka baznīca ir ierauta daudz nežēlīgākā cīņā nekā visas, kas līdz šim bijušas gadsimtu gaitā.”[13] Daudzi kristieši, ieskaitot teologus, neapzinādamies notikušās pārmaiņas, joprojām cīnās ar modernismu. Lai postmodernajā pasaulē kalpotu efektīvi un izvairītos no tās kārdinājumiem, kristiešiem ir jāsaprot laikmeta gars.

BĀBELES LĀSTS

Par spīti nebeidzamajiem jaunatklājumu pieteikumiem, kristieši zina, ka “nekā jauna nav zem saules. Vai kaut kas kādreiz notiek, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir kaut kas jauns! - Tas jau sen ir bijis laikos, kas ir bijuši ilgi pirms mums” (Sal. māc. 1,9-10). Neticība un grēks vienmēr ir bijuši ar mums. Arī senie pagāni zināmā mērā bija relatīvisti, un Dieva ļaudis vienmēr ir kārdināti ielaisties kompromisā ar savu ticību, pārdodoties valdošajai kultūrai, tāpēc arī par postmodernā laikmeta jautājumiem Bībele runā pārsteidzoši skaidri.

Modernisma nomaiņa ar postmodernismu patiesībā šķiet senas neveiksmes un sena lāsta versija. Reiz visai pasaulei “bija viena mēle un vienāda valoda” (1. Moz. 11,1). Vienotības, savstarpējās sapratnes un tehnisko iespēju uzmundrināti, cilvēki teica: “Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs! Ar to mēs sev sagādāsim vārdu” (1. Moz. 11,4).

Kultūra, kas cēla Bābeles torni, līdzinās modernajam laikmetam. Paļāvībā uz cilvēciskajām spējām, saprātu un zinātnisko izziņu, modernistiem Dievs nebija vajadzīgs. Lai sagādātu sev vārdu, viņi ne tikai cēla pilsētas, bet arī konstruēja jaunas sociālas un ekonomiskas sistēmas, piemēram, sociālismu. Viņu tehnika, attīstītāka nekā Bābeles laikā, ļāva tiem uzcelt ne vien torni, lai aizsniegtu debesis, bet arī kosmosa kuģus, lai sasniegtu mēnesi.

Dievs izvērtēja Bābeles pretenzijas, un, manot cilvēku patieso veikumu un milzīgo cilvēcisko sasniegumu potenciālu, Kungs redzēja, ka vienotas, tehnoloģiski augsti attīstītas cilvēku rases spēja darīt ļaunu būtu gandrīz neierobežota. “Lūk, tā ir viena tauta, un tiem visiem ir viena valoda. Tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tie nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams” (1. Moz. 11,6). Dievs žēlsirdīgi izjauca šo primitīvo, taču bīstamo sākumu (“tas ir tikai sākums viņu rīcībai”). Dievs satricināja viņu pašpaaugstināšanos un vareno torni sagrāva drupās.

Mūsu laikā ir kļuvis skaidrs, ka saprāts, zinātne un tehnika nav spējusi atrisināt visas problēmas. Sociālās inženierijas mēģinājumus atspēko nemainīgā nabadzība, noziedzība un izmisums. Pat visradikālākais mēģinājums pārstrukturēt sabiedrību saskaņā ar racionālu un materiālistisku teoriju - komunismu - ir sabrucis. Tehnoloģija turpina attīstīties galvu reibinošā ātrumā, bet, par spīti tam, ka ir sasniegtas debesis, tā dažkārt saīsina cilvēka dzīvi.

Dievs sodīja Bābeli, sajaucot to, kas veicināja viņu panākumus - valodu. Cilvēce sašķēlās savstarpēji norobežotās grupās.

“Iesim, nolaidīsimies un sajauksim viņu valodu, ka tie vairs nesaprot cits cita valodu.” Un Tas Kungs tos izklīdināja no tās vietas pa visu zemes virsu, un viņi mitējās celt pilsētu. Tāpēc tās vietas vārds tiek saukts Bābele, jo tur Tas Kungs sajauca visas zemes valodas, un no turienes Viņš tos izklīdināja pa visu zemes virsu” (1. Moz. 11,7-9).

Tieši tas ir noticis arī ar modernismu. Modernisma viengabalainums, kura potenciāls likās neierobežots, ir sadalījies atšķirīgās un savstarpēji konkurējošās grupās. Cilvēki viens otru vairs nesaprot. Vairs nav kopsaucēju, nav kopīgas valodas. Totalitāra vienotība ir piekāpusies haotiskas dažādības priekšā. Izkliedēti mazās, līdzīgi domājošo grupās, vienā valodā runājoši cilvēki mūsdienās ir apjukuši.

Dieva ļaudis spriedumam par torni un Bābeles lāstam var tikai piekrist. Tāpat viņi piekritīs tam, ka modernismam ir raksturīga elkdievība, un priecāsies par tā sabrukumu. Līdz noteiktam laikam Bābeles lāsts bija sods par grēku. Kad Kristus izpirka pasaules grēkus, Bābeles lāsts tika atcelts, un, kad pār draudzi tika izliets Svētais Gars, tā spēks beidzās.

Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. Bet Jeruzalemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: “Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu - partieši, mēdieši, ēlāmieši un, kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā, Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prosēliti, krētieši un arābi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam.” Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: “Kas tas ir?” (Ap.d. 2,1-12).

Tas, starp citu, nozīmē, ka Evaņģēlijs ir domāts visai cilvēcei un ka caur apustuļu sludināto vārdu Svētais Gars nes ticību ikvienas valodas un kultūras cilvēkiem. Tās ne tikai nebija kaut kādas nesaprotamas frāzes; vēl jo vairāk - Vasarsvētku “mēles” saprata ikviens, lai kāda arī būtu viņa dzimtā valoda. Valodas atjaunošana bija Dieva valstības zīme.

Vasarsvētkos Svētais Gars no visām tautām sāka pulcināt draudzi (Ap.d. 2,41). To nevienoja autonoms humānisms kā torņa cēlējus un modernistus; tā arī nesadalījās atsvešinātos grupējumos kā bābelieši un postmodernisti. Vienotība un atšķirība draudzē ir līdzsvarā. Tā ir viena miesa, sastāvoša no daudziem locekļiem, kas atšķiras viens no otra kā pēda no acs (1. Kor. 12), taču ir vienoti mīlestībā un ticībā Jēzum Kristum.

Šīs plašākās perspektīvas dēļ Dieva ļaudis saskatīs gan torņa celšanas, gan tai sekojošās balsu kakofonijas bezjēdzību. Tāpat tie redzēs gan modernistu, gan postmodernistu nepilnības. Tātad, runa būs par grēku, elkdievību un valodu.

GRĀMATAS SATURA PĀRSKATS

Šī grāmata ir ceļojums mūsdienu domas un kultūrs pasaulē, tāpēc jautājumu loks būs ļoti plašs, ietverot akadēmisku filozofiju un populārus TV šovus, mākslu un politiku, sociālas pārmaiņas un jaunas reliģijas. Grāmatas nolūks ir aprakstīt un bibliskās kristietības gaismā komentēt tendences, kas kristiešiem jāapzinās.

Pirmā nodaļa par postmoderno domu apraksta jaunos, mūsdienu domāšanu raksturojošos modeļus, sākot no dekonstrukcionisma un universitāšu postmarksisma līdz popkultūras relatīvismam. Nodaļa apskata modernisma un postmodernisma vēsturi, to sekas un dod padomu, kā kristietim uz tiem atbildēt.

Nākamā nodaļa pēta tos mākslas veidus, kuros postmodernisma spēks un būtība izpaužas visskaidrāk. Sākot ar tādām populārām mākslas formām kā kino un televīzija un beidzot ar avangarda mākslas un literatūras eksperimentiem, jaunā estētika liecina gan par absolūtas patiesības, gan cilvēcības zudumu. No otras puses, zināmas postmodernās mākslas, arhitektūras un literatūras daļas reakcija pret moderno rāda, kā mūsdienu pasaulē iespējams atdzīvināt pagātnes tradīcijas.

Trešā nodaļa pēta postmoderno sabiedrību, parādot, kā tā sašķeļas dažādos grupējumos un kā kultūra sadalās rases, etniskās piederības un seksualitātes noteiktās subkultūrās. Nodaļa par politiku rāda, kā postmodernisms visas sociālās attiecības reducē līdz jautājumam par varu, apdraudot brīvību un demokrātiju. Komunisma sabrukums tomēr liek domāt, ka demokrātija, brīva ekonomika un bibliskās absolūtās patiesības var radīt pamatu alternatīvai postmodernai sociālai iekārtai.

Lai gan visa grāmata ir teoloģisks mūsdienu kultūras komentārs, pēdējā nodaļa veltīta tieši reliģijai. Tā atklāj postmodernistiskā pasaules uzskata izpausmes ne tikai Jaunā laikmeta reliģijās, bet, lai cik traģiski tas arī nebūtu, pat evaņģēliskajā baznīcā. Nodaļas noslēgums rāda, ka, lai baznīca būtu patiesi piederīga postmodernajam laikmetam, tai ir nevis jāpakļaujas laika garam, bet gan no jauna jāatklāj un jāliek lietā savs garīgais mantojums.

Šī grāmata kritizē postmodernismu, bet paliek atvērta postmodernajam, proti, - it kā būtu divi pretēji, savstarpēji konkurējoši postmodernie viedokļi. Kas ir īstais postmodernā laikmeta vēstnesis - 20. gadsimta sešdesmito gadu kontrkultūras kustība vai Berlīnes mūra krišana? Kurš labāk simbolizē mūsdienu Ameriku - Madonna vai Ronalds Reigans? Vai, Amerikai iegrimstot relatīvismā un neopagānismā, kristietība noriet, vai arī, atgūstoties no komunistu vajāšanām un iekvēlinot visu pasauli, triumfē? Postmodernā apziņa, šķiet, dara iespējamu vai nu jaunu radikālismu, vai jaunu konservatīvismu. Kurš no tiem dominēs nākamajā gadu tūkstotī, paliek neskaidrs.

Grāmata kristiešiem var palīdzēt izšķirties. Protams, pašreizējās svārstības ir raksturīgas laikmetu maiņai. Lai redzētu, vai divdesmit pirmajā gadsimtā kristietības ietekme uz kultūru atkal palielināsies vai arī samazināsies, kristiešiem uzmanīgi jāvēro laiku zīmes.

Tā viņi redzēs, ka bibliskā kristietība ir pārdzīvojusi katru uzbrukumu, pat vajāšanas, un ir izrādījusies piederīga katram laikmetam, par spīti mēģinājumiem to apklusināt vai izmainīt tās vēsti. Tam pretstatā, ikviens cilvēku radītais pasaules uzskats ir izrādījies neadekvāts un ir aizvietots ar nākamo pieņēmumu kopu. Postmodernismam nomainot modernismu un divdesmit pirmajam gadsimtam nomainot divdesmito (ja Kristus nebūs atnācis), kristieši atklās vēl vairāk iemeslu, lai cieši turētos pie Dieva vārda.

__________________________________________________________

POSTMODERNĀ DOMA

__________________________________________________________

NO MODERNĀ UZ POSTMODERNO

“Notiek milzīga intelektuālā revolūcija, kas, iespējams, ir tikpat liela kā tā, kas nošķīra moderno pasauli no viduslaikiem,”[14] apgalvo Prinstonas teologs Diogens Alens. Šīs revolūcijas pazīmes manāmas visur - universitāšu pilsētiņās un televizoru ekrānos, datortīklu darba formās un vidusmēra amerikāņu dzīves stilā. Divdesmitajam gadsimtam noslēdzoties, šķiet, ka izzūd kāds īpašs domāšanas veids un mēs tuvojamies kaut kam jaunam.

Kristīgais zinātnieks Tomass Odens bija viens no pirmajiem, kas fiksēja šīs pārmaiņas. Viņš apgalvo, ka modernais laikmets ilga tieši 200 gadus - no Bastīlijas krišanas 1789. gadā līdz Berlīnes mūra krišanai 1989. gadā.[15] Lielā franču revolūcija ilustrē apgaismības triumfu. Sagraujot Bastīliju, cietumu, kurā monarhija turēja politieslodzītos, tika giljotinēta pirmsmodernā pasaule ar tās feodālajām lojalitātēm un garīgajām hierarhijām. Revolucionāri slavināja cilvēktiesības un atmeta kristietību kā pagātnes palieku. Revolūcijas laikā Parīzes Dievmātes katedrālē viņi uzstādīja saprāta dievietes statuju. Modernajā laikmetā cilvēka saprāts ieņēma Dieva vietu, risinot visas problēmas un pārveidojot sabiedrību zinātniskās, racionālās patiesības garā.

Uzticība cilvēciskajam saprātam un pārdabiskā atmešana izpaudās dažādi, taču nekur modernistiskais impulss nesniedzās tālāk jeb ambiciozāk kā marksistiskās valsts izgudrojumā. Marksisms, sākot ar “dialektiskā materiālisma” pieņēmumiem, centās atrast materiālus, ekonomiskus cēloņus visām cilvēciskajām problēmām. Markss cilvēka stāvokli reducēja līdz šķiru cīņas un ekonomiskās ekspluatācijas jautājumiem. Līdz ar to viņš izstrādāja kvazizinātnisku alternatīvu, kam, domājams, bija jārada paradīze zemes virsū. Komunismā nebūtu privātīpašuma, nebūtu ekspluatācijas. Sociālismā indivīds atrastu nozīmi, iekļaujoties kādā lielākā grupā. Ekonomiku un visu sabiedrības attīstību plānotu kopuma labā.

Līdz ar Oktobra revolūciju padomju vadoņi šīs šķietami “apgaismotās” idejas īstenoja praksē, taču teorijas solītās strādnieku paradīzes vietā radās cilvēces vēsturē vēl nebijuša mēroga apspiestība un brutalitāte. Pārsteidzoši, bet padomju komunisma monolīts, lai gan bruņots ar slepenpoliciju un kodolieročiem, sabruka, kad cilvēki atklāja tā melus un pieprasīja brīvību.

Kristieši būtu varējuši paredzēt, kas notiks, kad cilvēki pretendēs uz maksimālu varu. Iedzimtā grēka doktrīna māca, ka, lai arī cilvēki sludina dižus ideālus, patiesībā tie dara šausmīgu ļaunumu. Lielā franču revolūcija ir piemērs tam, kā cēlā cilvēktiesību retorika noveda pie giljotīnas un šausmu valsts.

Tagad no Maskavas līdz Sanfrancisko modernisma pieņēmumi ir sabrukuši. Apgaismība ir diskreditēta. Saprāts ir gāzts no troņa pat universitāšu pilsētiņās. Rūpniecības apvērsums dod ceļu informācijas laikmetam. Mainās sabiedrība, tehnoloģija, vērtības un domas pamatkategorijas. Parādās jauns veids, kā uzlūkot pasauli.

Tomass Odens apgalvo, ka šī postmodernā ēra dod iespēju atgriezties ortodoksajai, klasiskajai kristietībai.[16] Modernisma neveiksme nozīmē, ka pārdabiskās kristietības vecās, laicīgās kritikas savu spēku ir zaudējušas. Konservatīvajai kristietībai postmodernajā pasaulē atkal tic.

Viņam taisnība. Postmodernie kristieši Evaņģēliju savai kultūrai var sludināt neatlaidīgi un ar jaunu spēku. Tomēr laicīgā iekārta rada dažas postmodernas alternatīvas. Reaģējot uz apgaismības neveiksmi, šo uzskatu pārstāvji no patiesības atsakās pavisam. Intelektu aizstāj griba. Saprātu aizstāj emocijas. Morāli aizstāj relatīvisms. Pati realitāte kļūst par sociālu konstrukciju. Šis jaunais pasaules uzskats apstrīd kristietību citādi nekā vecais modernisms. Postmodernajiem kristiešiem būs jāatspēko postmoderno nekristiešu uzskati.

PIRMSMODERNAIS LAIKMETS

Lai saprastu moderno un postmoderno, vispirms ir jāsaprot pirmsmodernais. Rietumu civilizācijas pirmsmodernajā fāzē cilvēki ticēja pārdabiskajam. Atsevišķi indivīdi un kultūra kopumā ticēja Dievam (vai dieviem). Šī pasaule par savu eksistenci un nozīmi pateicās kādai garīgai un netveramai valstībai.

Modernistu teologi apgalvo, ka, tā kā “modernais cilvēks”, protams, brīnumiem vairs netic, Jaunajā Derībā aprakstītie pārdabiskie notikumi nu ir jāinterpretē atbilstoši “modernajam laikmetam”. Tā kā patiesībā daudzi divdesmitajā gadsimtā pārdabiskajam tomēr tic, ir skaidrs, ka terminu “moderns” viņi attiecina nevis uz hronoloģiju, bet gan domāšanas veidu. Viņi apsūdz konservatīvos kristiešus par to, ka nezināšanas, izglītības trūkuma un intelektuālā naivuma dēļ tie turas pie pirmsmodernām idejām. Kā formulē kāds zinātnieks, evaņģēliskie vienkārši “nav dzirdējuši jauno laiku pasaules vēsti”.[17] Šai “vēstij”, šim jauno laiku pasaules “evaņģēlijam”, ir tik liela autoritāte, ka citas vēstis, piemēram, Jēzus Kristus Evaņģēlijs, pat netiek aplūkotas.

Pirmsmodernais tomēr pelna nopietnu attieksmi. Šai Rietumu kultūras fāzei nebija raksturīgs kāds viendabīgs pasaules uzskats. Sarežģītais, dinamiskais un spriedzes pilnais laikmets ietvēra sevī gan mitoloģisku pagānismu un klasisku racionālismu, gan biblisku atklāsmi.

Pat senajā Grieķijā pastāvēja konflikts starp pagānu reliģiju, kas radās no primitīvo kultūru animistiskajām reliģijām, un tādu prāta milžu kā Platons un Aristotelis racionālistisko filozofiju. Sokrats bija spiests iedzert indi sava “ateisma” dēļ - viņš noraidīja mitoloģisko pasaules uzskatu, apgalvodams, ka stāsti par tā sauktajiem dieviem nav nekas vairāk kā cilvēku netikumu projekcijas. Viņš sprieda, ka var būt tikai viens transcendents Dievs, visa patiesā, skaistā un labā avots. Tālāk Platons, Sokrata skolnieks, attīstīja klasisko ideālismu - uzskatu, ka šīs pasaules lietu formu nosaka pilnīgas, Dieva prāta radītas idejas.

Kamēr platonisti pētīja idejas, Aristotelis pievērsās redzamajai pasaulei. Arī viņš atmeta mitoloģisko, secinot, ka ikviens cēlonis izriet no viena pirmcēloņa, kam pašam nav cēloņa. Šis pirmcēlonis var būt vienīgi transcendents Dievs, kas var būt tikai viens. Tālāk Aristotelis pētīja taustāmo pasauli - klasificēja augus un dzīvniekus un atklāja fizisku objektu un bioloģisku organismu nolūku. Pētot cilvēka dzīvi, Aristotelis apstiprināja objektīvu vērtību esamību. Aristoteļa analītiskā metode, kas noteica mērķu un līdzekļu atšķirību, formas un nolūka saistību, kā arī atklāja katras dzīves sfēras pamatā esošos absolūtos principus, pacēla cilvēka saprātu reibinošos augstumos.[18]

Senie grieķi sāka ar mitoloģisku pagānismu, un tikai prāta spēks ļāva tiem sasniegt citu pasaules uztveres veidu. Grieķu sabiedrība ar tai raksturīgo pagāniskās mitoloģijas un klasiskā racionālisma neveiklo sajaukumu, protams, nebija nekāda utopija. Morāli pagrimusi, tā akceptēja zīdaiņu nogalināšanu, verdzību, karus, apspiešanu, prostitūciju un homoseksuālismu.

Taču, kad Pāvils un pārējie apustuļi devās misijas ceļojumos, grieķu pasaule bija gatava uzklausīt Evaņģēliju. Grieķu kultūrā izaugušajiem bija nojauta par dvēseles nemirstību, garīgās pasaules realitāti un viena transcendenta Dieva esamību. Atēnās Pāvils atrada altāri “nezināmam Dievam”. Grieķi bija sākuši aptvert, ka Dievs ir, taču viņi to nepazina. Viņu augsti attīstītajam saprātam bija jāatkāpjas atklāsmes priekšā. “Ko jūs nepazīdami godājat, to es jums sludinu” (Ap.d. 17,23).

Pievēršoties kristietībai, grieķi iepazina Bībeli. Ebreju Raksti tiem atklāja jaunus priekšstatus par Dievu, radīšanu, cilvēkiem un morālo patiesību. Jaunā reliģija kategoriski nostājās pret zīdaiņu nogalināšanu, abortiem[19] un homoseksuālismu. (Liberāļi, kas domā, ka Jaunajā Derībā paustais homoseksuālisma nosodījums ir vienīgi tā laika kultūras pazīme, pilnībā maldās. Grieķu kultūra homoseksuālismu ne tikai pieļāva, bet pat veicināja.[20] Grieķu militārie vadoņi sprieda, ka homoseksuāli saistīti kareivji cīnīsies brašāk, lai aizstāvētu savus mīļākos. Pat Platons uzskatīja, ka sieviete ir mazvērtīgāka un tāpēc visspēcīgāk mīlestība izpaudīsies vīriešu starpā. Jaunās Derības seksuālā morāle bija vērsta pret šo kultūru, kādai tai jābūt arī mūsdienās.)

Kristietība grieķu pasaules uzskatu gan apstrīdēja, gan īstenoja. Lai gan bibliskais un klasiskais pasaules uzskats ne vienmēr saskanēja, tie arī nebija pilnīgā pretrunā. Tie bija vienisprātis, ka aiz šīs pasaules robežām ir augstāka realitāte, kas dod jēgu šai pasaulei. Tie bija vienisprātis, ka fiziskā pasaule ir sakārtota un līdz zināmai robežai izzināma. Tie bija vienisprātis par patiesības objektivitāti un intelektuālām absolūtām vērtībām. Grieķi pārāk daudz paļāvās uz cilvēka saprātu un pārāk mazu nozīmi piešķīra cilvēka grēcīgumam, tomēr Augustīns atklāja, ka var atsaukties uz Platonu, lai labāk formulētu stingri kristīgu teoloģiju. Viduslaikos Akvīnas Toms mēģināja sintezēt Bībeli un Aristoteļa uzskatus.

Vairāk nekā gadu tūkstoti Rietumu civilizācijā valdīja pasaules uzskatu sajaukums - bibliskā atklāsme, klasiskais racionālisms un pat vietējo pagānisko mitoloģiju paliekas. Bieži cilvēka saprāts un pagāniskā māņticība biblisko patiesību pakļāva kompromisam. Citkārt kristīgais pasaules uzskats atklājās skaidri un spēcīgi.

Viduslaikos (1000. - 1500. g.) Eiropas kultūras kristīgā dievbijība, klasiskais racionālisms un tautas pagānisms sasniedza zināmu sintēzi. Lai gan viduslaiku civilizācija pati par sevi bija iespaidīga, sholastiskā teoloģija pakļāva Bībeli Aristoteļa loģikai un cilvēciskām institūcijām, tā upurējot bibliskās atklāsmes tīrību. Vēl neskaidrāku Evaņģēlija vēsti padarīja viduslaiku masu kultūra, kas kristietības aizsegā bieži saglabāja krietnu daļu pagānisma, paturot kristiešu svēto vārdos pārdēvētus vecos dievus.

16. un 17. gadsimtā Rietumu civilizācijai atgriežoties pie saknēm, pie abiem pirmavotiem, diezgan sajaukto viduslaiku sintēzi izaicināja renesanse. Renesanses humānisms no jauna atklāja un apstiprināja antīko kultūru; reformācija no jauna atklāja un apstiprināja Bībeli. Gan klasicisms, gan Bībele atdzima attīrītā formā.

Mīts, klasicisms un kristietība - dažādās konfigurācijās šie trīs atšķirīgie pasaules uzskati gadsimtiem ilgi definēja Rietumu pasauli. Ne visi pirmsmodernajā pasaulē bija kristieši. Bibliskā kristietība vienmēr bija saspīlētās attiecībās ar kultūru. Baznīcu nemitīgi kārdināja mitoloģija un humānistiskais racionālisms.

Kristietība ar pirmsmoderno civilizāciju nebūtu jāidentificē vairāk nekā ar jebkuru citu cilvēku radītu institūciju. Tomēr pēc kāda laika kristīgie pieņēmumi - bieži līdzās klasiskajam racionālismam un pat pagānismam - ieguva īpašu autoritāti. Vairums cilvēku pieņēma, ka Dievs ir reāls un ar Viņu jārēķinās. Labais ir pretrunā ļaunajam. Cilvēki ir grēcīgi, tomēr tie ir vērtīgi, un Dievs tos pestī. Dabu ir radījis Dievs, taču aiz dabas robežām pastāv cita realitāte - gara valstība, visu vērtību avots un patiesais cilvēku mērķis. Ne cilvēce, ne sabiedrība, ne daba nav autonomas. Tās visas ir pilnībā atkarīgas no Dieva augstākās varas.

Tad nāca modernais laikmets. Grēcīgie cilvēki vienmēr ir ilgojušies būt autonomi, brīvi no jebkādiem ierobežojumiem un pievērst uzmanību šai pasaulei tā vietā, lai koncentrētos uz citu, kam vēl tikai jānāk. Novēršanos no bibliskās ticības pārdabiskajam dažkārt saskata jau renesanses humānismā un tā priekštečos - viduslaiku sholastiskajā teoloģijā un grieķu klasiskajā racionālismā. Ja tā, šādi viedokļi vienmēr ir kārdinājuši Rietumus, bet, lai cik humānistiski tie arī nebūtu, viduslaiku un renesanses domātāji nevarēja noliegt Dieva realitāti.

Tomēr ar laiku domātāji kristīgo ticību pārdabiskajam sāka uzskatīt par vecmodīgu. Cilvēku sasniegumi zinātnē un tehnikā šķita aizsākam jaunu progresa laikmetu, un pagājušo gadsimtu gudrība likās novecojusi. Modernā pasaule, patiesību sakot, aizsākās 18. gadsimtā reizē ar apgaismību.

APGAISMĪBA

Jauno zinātņu pamatā bija bibliskais uzskats, ka daba ir personiska Radītāja labais un rūpīgais darbs, kā arī klasiskais uzskats, ka dabu pārvalda absolūti, racionāli likumi. 18. gadsimtā zinātne attīstījās tik strauji, ka šķita - tā var izskaidrot visu. Bija sastopams uzskats, ka cilvēka prāta spējas, operējot ar maņu orgānu iegūtajiem datiem, ir praktiski neierobežotas.

Šo saprāta, zinātnisko atklājumu un cilvēka autonomijas laikmetu sauc par apgaismību. Tās domātāji pieņēma klasicismu ar tam raksturīgo kārtību un racionalitāti (lai gan viņu klasicisma versija ignorēja Platona un Aristoteļa priekšstatus par pārdabisko), bet kristietību kā novecojušu māņticību viņi sameta vienā katlā ar pagānismu. Viņi domāja, ka tagad saprāts viens pats var aizstāt paļāvību uz pārdabisko, kas radusies “neapgaismoto” laiku nezināšanas dēļ.

Tas nenozīmē, ka apgaismības domātāji būtu atmetuši reliģiju pavisam. Viņi, drīzāk, mēģināja radīt racionālu reliģiju - ticību, kas nebūtu atkarīga no atklāsmes. Rezultātā radās deisms. Pēc deistu domām, dabas sakārtotība patiesībā pierāda kādas dievības, racionāla prāta, visuma radītāja eksistenci. Taču šim Dievam vairs nav nekāda sakara ar radību. Viņš radīja pasauli visā tās komplicētībā un tad to atstāja, lai tā kā milzīga mašīna darbotos pati. Brīnumi, atklāsme un pārdabiskas doktrīnas, piemēram, iemiesošanās un pestīšana, principiāli netiek pieļauti. Atbilstoši šai reliģijai ar saprātu bruņotie cilvēki būtībā ir atstāti vieni paši.

Apgaismība atmeta kristietību, bet, vismaz sākumā, apstiprināja Dieva esamību. Taču tāds Dievs, kas nav saistīts ar radību, patiesībā ir gluži lieks, tāpēc ar laiku šī dievība atmira. Apgaismības racionālisms redzēja visumu kā noslēgtu, dabisku cēloņu un seku sistēmu. Katrs fenomens ir jāsaprot kā sistēmā iekļauta cēloņa sekas.

Sākumā apgaismības domātāji absolūtas morāles patiesības saistīja ar savu dievību, apstiprinot pat tādas pēcnāves dzīves eksistenci, kas atalgo labu un soda ļaunu. (Līdz ar to viņi noraidīja pestīšanu žēlastībā un izveidoja jaunu legālistisku taisnošanu pēc darbiem.) Taču drīz uz ētikas jautājumiem cilvēki sāka atbildēt, vadoties pēc noslēgtas sistēmas, un parādījās jauna pieeja - utilitārisms. Utilitāristi morāles jautājumus izlēma nevis, vadoties pēc transcendentām absolūtām patiesībām, bet - pētot rīcības ietekmi uz sistēmu. Zagšana ir slikta nevis tāpēc, ka tā saka desmit baušļi, bet gan tāpēc, ka zagšana traucē sabiedrības ekonomisko darbību. Ja lieta vai rīcība sistēmas darbību uzlabo, tā ir laba. Ja tā milzīgās mašīnas gaitu traucē - slikta. Par vienīgo morāles kritēriju kļūst praktiskums. Ja kaut kas darbojas, tas noteikti ir labs.

Utilitārisms attaisnoja verdzību, bērnu ekspluatāciju un nabago badu. Mūsdienās šī apgaismības ētika atbalsta abortus, jo tie saīsina sociālās palīdzības sarakstus, un sankcionē eitanāziju, jo tā samazina slimnīcu izmaksas. Utilitārisms ir veids, kā morāli jautājumi tiek risināti bez Dieva.

Deviņpadsmitajā gadsimtā, apgaismības zinātnei uzņemot arvien lielākus apgriezienus, izzuda pēdējā saikne ar Dievu. Deisti mācīja, ka, lai arī Dievs nav nepieciešams ikdienas dzīvē, Viņš bija vajadzīgs, lai viss sāktos. Taču, pēc Čārlza Darvina domām, arī radīšana ir izskaidrojama bez Dieva. Aprakstot “sugu izcelšanos” noslēgtas, dabiskas cēloņu - seku sistēmas ietvaros, Darvins likvidēja vajadzību pēc jebkāda radītāja. Daba kļuva absolūti noslēgta sevī. Zinātne tagad varēja izskaidrot visu.

Galu galā domātāji atmeta pat apgaismības klasicismu. Racionālisms, kas sakņojās Platonā un Aristotelī, pieņēma universālas, absolūtas un nemateriālas patiesības. Deviņpadsmitajā gadsimtā racionālismu tomēr izspieda empīrisms. Saskaņā ar deviņpadsmitā gadsimta materiālismu, reāls ir vienīgi tas, ko varam novērot. Vienīgā realitāte ir tas fiziskais universs, ko uztveram ar jutekļiem un varam izpētīt ar zinātniskām metodēm.

Filozofi, loģiskie pozitīvisti, pat uzskatīja, ka visi apgalvojumi, ko nevar pārbaudīt empīriski (piemēram, teoloģiskie, metafiziskie, estētiskie un morālie) ir bezjēdzīgi. “Dievu” vai “taisnību” parādīt nav iespējams - tātad tie neeksistē. Abstrakta filozofija ir nekas vairāk kā vārdu spēle. (Loģiskajiem pozitīvistiem nešķita svarīgi tas, ka arī viņu nozīmes kritērijs nav empīrisks, tātad, pēc viņu pašu standartiem, tam jābūt bezjēdzīgam.)

Apgaismības mantojums uzplauka dažādi. Dabas objektu pētīšanai paredzētās metodes sāka attiecināt uz cilvēkiem. Radās “sabiedriskās zinātnes”. Socioloģija tiecās izskaidrot cilvēku institūcijas, psiholoģija mēģināja skaidrot cilvēku iekšējo dzīvi. Tas viss notika noslēgtas, dabiskas, empīriskām zinātnes metodēm pieejamas sistēmas ietvaros.

Sabiedrība un ekonomika tika pārstrukturētas un mācītas no jauna. Kaut arī Amerikas Konstitūcija un brīvās uzņēmējdarbības ekonomika saskanēja ar apgaismības teorijām, tās, līdzīgi dabaszinātnēm, sakņojās bibliskajā pasaules uzskatā. Sociālās teorijas, kas Dievu izslēdza, gāja daudz tālāk. Pieņemot, ka ar plānošanu cilvēki var atrisināt visas problēmas, Lielās franču revolūcijas cēlajām idejām un brutālajai praksei sekoja dažādi sociālisma projekti. Visradikālākais mēģinājums pārveidot sabiedrību un indivīdus saskaņā ar racionālistisku teoriju bija Marksa dialektiskā materiālisma uzspiešana milzīgai pasaules iedzīvotāju daļai. Marksisms izskauda privātīpašumu, centās iznīcināt reliģiju, apspieda nacionālo kultūru un mēģināja nomainīt individuālismu ar milzīgu kolektīvu kopienu.

Apgaismības tradīcija mēģināja atrast veidus, kā iztikt bez pārdabiskā. Kristietība tika atvirzīta otrajā plānā un nolikta aizstāvēšanās pozīcijās. Daudzas baznīcas ielaidās kompromisā un sāka interpretēt ticību atbilstoši apgaismības dogmām. Radās liberālā teoloģija. Cilvēciskā intelekta augstākā vara pakļāva visu.

NEVIENPRĀTĪBAS BALSIS

Kaut arī apgaismotais modernisms maršēja no vienas uzvaras uz otru, tas izraisīja nemierus. Apgaismība veicināja romantisma pretreakciju. Materiālisms veicināja eksistenciālisma pretreakciju. No vienas puses, šīs kustības var uzskatīt par modernisma fāzēm. No otras puses, tās bija antimodernas. Gan romantisms, gan eksistenciālisms nobruģēja ceļu mūsdienu postmodernajam pasaules uzskatam.[21]

Agrais deviņpadsmitā gadsimta romantisms apgaismības racionālismu apgrieza kājām gaisā. Romantiķi dabu uztvēra nevis kā milzīgu mašīnu, bet gan kā dzīvu organismu. Viņi nepievienojās deistu uzskatam, ka Dievs ir atšķirts un tālu projām, bet ticēja, ka Dievs ir tuvu klāt un ir cieši saistīts ar fizisko pasauli. Dievs ir klātesošs dabā un mūsos. Daži pat Dievu identificēja ar dabu un sevi pašu, nomainot Bībeles Dievu (kas ir gan klātesošs, gan transcendents) ar jaunu panteismu. Pretstatā apgaismībai, kas pieņēma, ka vissvarīgākās cilvēka spējas ir saprāts, romantisms par cilvēciskuma pamatu pieņēma emocijas. Romantiķi individuālo pacēla pāri bezpersoniskām, abstraktām sistēmām. Morāles pamats bija pašpiepildījums, nevis praktiskums.

Pretstatā apgaismībai, kas vadījās pēc dabaszinātņu paradigmām, mēģinot tās attiecināt uz visiem dzīves aspektiem, romantisms, kā parādījusi Nensija Pīrsija, vadījās pēc bioloģijas paradigmām.[22] Tagad dabu izskaidroja ne vien ar mehāniku, bet arī ar “dzīvības spēku”, kas atdzīvina gan visu universu, gan katru atsevišķo cilvēku. Apzinot savas izjūtas, intensīvi izdzīvojot visus dzīves aspektus un atveroties fiziskās pasaules krāšņumam, cilvēks varēja kļūt “viens ar dabu” un saplūst ar visu eksistenci atdzīvinošo spēku. Tas nekādā ziņā nebija personiskais Bībeles Dievs, kas ir gan pasaulē, gan aiz tās robežām. Dzīvības spēks to aizstāja un, līdzīgi deismam, kalpoja par pamatu jaunai, sekulārai reliģijai.

Romantiķi kritizēja “civilizāciju” par to, ka tā atspoguļojot cilvēka prāta mākslīgās abstrakcijas. Bērni piedzimst brīvi, nevainīgi un vienoti ar dabu. Tad “sabiedrība” ar civilizācijas važām tos samaitā. Primitīvas ciltis veido “cēli mežoņi”, kas dzīvo tuvu dabai, un tāpēc modernā tehnika un materiālisms tos nav sabojājuši. Romantiķi cildināja pagātni. Viņi meklēja nevis civilizāciju, cilvēciskā prāta sasniegumus, bet gan “kultūru”, organisku kopienu dabisko dvēseli.

Romantisms kultivēja subjektivitāti, personisko pieredzi, iracionālismu un spēcīgas emocijas. Tas vērsa uzmanību uz iekšējo dzīvi. Romantiķi atsaucās uz Kantu, kurš apgalvoja, ka redzamās pasaules formu un struktūru ir noteicis cilvēka prāta organizējošais spēks, kas sakārto jutekļu haotisko informāciju. Daži romantiķi to izmantoja, lai norādītu, ka visuma radītājs būtībā ir cilvēks.

Cilvēks kļuva ne tikai radītājs, bet arī likumdevējs. Tā vietā, lai sekotu ārējiem likumiem vai pat praktiskiem apsvērumiem, romantisms pievērsās morālajai dzīvei. Romantiķi gan cieta sava goda un personisko neveiksmju dēļ, taču morāli saprata, vadoties vienīgi no cilvēciskā piepildījuma. Tā kā dzīves mērķis ir “augt” - kā to dara puķes un embriji -, tad viss, kas tevi bagātina, ir labs, un viss, kas deldē - slikts.

Šādi uzskati varēja iedvesmot gan varonību, gan zemisku egoismu. Bairons veltīja dzīvi donkihotiskai misijai - atbrīvot Grieķiju; viņš arī meta izaicinājumu “sabiedrības likumiem”, krītot asinsgrēkā ar pusmāsu. Šellijs atstāja ģimeni, ielaižoties dēkā ar Mēriju Godvinu, kas viņu saprata labāk nekā sieva. Pamestā Šellija sieva izdarīja pašnāvību. Mūsdienās šāda veida “romantiskā ētika” izpaužas visur - tiesu izpildītāji šķiras no sievām un iegūst “trofeju sievas”; abortu aizstāvji apgalvo, ka bērna radīšana var traucēt sievietes pašpiepildījumu; eitanāzijas apoloģēti uzskata, ka tiem, kas nespēj dzīvot patstāvīgu, “kvalitatīvu” dzīvi, būs labāk, ja tos nogalinās.

Darvina evolūcijas teorija apstrīdēja gan romantismu, gan kristietību. Darvins parādīja, ka daba nav harmonijas un krietnuma valstība, kā idealizēja romantiķi. Tā, drīzāk, ir viscaur ļauna. “Dabiskā izlase”, rupja cīņa par izdzīvošanu, kur vājie krīt par upuri stiprajiem, parādās kā dabas pamatlikums, kas noteicis sugu izcelšanos. Deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē romantisms izplēnēja neoapgaismības materiālisma nelokāmās pārliecības priekšā.

Taču arī ar materiālismu ir grūti sadzīvot. Divdesmitais gadsimts pieredzēja jaunu pasaules uzskatu, kas akceptēja drūmos materiālisma faktus, tajā pašā laikā piešķirot nozīmi arī atsevišķam indivīdam. Šis pasaules uzskats ir eksistenciālisms.

Saskaņā ar eksistenciālismu, dzīvei nav ne nozīmes, ne nolūka. Dabas aklā, automātiskā kārtība un loģiskie racionālisma secinājumi varbūt ir sistemātiski, taču tie ir necilvēcīgi. Ciktāl saistīta ar cilvēku, dabas likumu mehāniskā atkārtošanās ir bezjēdzīga. Objektīvā pasaule ir absurda, cilvēkam tajā nav nekādas nozīmes.

Objektīvajā pasaulē nozīme nav atrodama; tā, drīzāk, ir tīri cilvēcisks fenomens. Kaut arī dzīvei nav nekādas iepriekš noteiktas nozīmes, cilvēki to var radīt paši. Ar brīvu izvēli un apzinātu rīcību cilvēki var radīt savu sistēmu, savas dzīves nozīmi, ko nosaka tikai un vienīgi viņi. Taču tā neder nevienam citam. Neviens nevar piešķirt nozīmi kāda cita dzīvei. Katram ir jānosaka pašam sava nozīme, kam jāpaliek privātai, personiskai un nesaistītai ar jebkādu objektīvo patiesību.

Eksistenciālisms ir mūsdienu relatīvisma racionālais kodols. Tā kā katrs pats rada sev nozīmi, visas nozīmes ir vienlīdz pamatotas. Reliģija kļūst pilnīgi privāta lieta, ko nevar “uzspiest” nevienam citam. Nozīmes saturs nav svarīgs, svarīgas ir vienīgi personiskās saistības. Lai dzīvei piešķirtu nozīmi, Sartrs izvēlējās komunismu, Heidegers - nacismu, Bultmans - kristietību. Katrs dzīvo savā personiskajā realitātē. “Kas ir patiess tev, var nebūt patiess man.”

Morālās vērtības, tāpat kā cita veida nozīmes, rada cilvēks pats. Vislabāko eksistenciālās ētikas piemēru rāda tie, kas aizstāv abortus, bet sauc sevi par “izvēles atbalstītājiem” (angl. - “pro-choice”). Viņiem ir vienalga, ko izlemj sieviete; galvenais, lai viņa patiešām izvēlētos - laist pasaulē bērnu vai ne. Lai ko viņa izvēlētos, tas būs pareizi - viņai. “Izvēles atbalstītāji” nav ieinteresēti nekādā objektīvā informācijā, kas attiektos uz abortu ētiku. Dati par augļa attīstību, fakti par to, kā tiek veikti aborti, filozofiski argumenti par dzīvības svētumu - visas šīs objektīvās ārpasaules liecības ir bezjēdzīgas un nevar būt saistītas ar sievietes personīgo izvēli.

Eksistenciālisms aizsākās deviņpadsmitajā gadsimtā un līdz divdesmitā gadsimta vidum izvērtās par vienu no galvenajiem filozofijas virzieniem. Mūsdienās eksistenciālisms vairs nav tikai avangarda rakstnieku vai kafejnīcās dirnošu franču intelektuāļu darbības lauks. Eksistenciālisms ir ienācis masu kultūrā. Tas kļuvis par seriālu un televīzijas šovu filozofiju. Tā principi nosaka politiskos dialogus un pārveido juridisko sistēmu. Eksistenciālisms ir postmodernisma filozofiskais pamats.

MODERNISMA BEIGAS

Divdesmitā gadsimta sākumā radās intelektuāla, literāra un mākslinieciska kustība, kas kļuva pazīstama kā modernisms. Lai arī esmu pierādījis, ka modernais laikmets aizsākās 18. gadsimtā, gan modernisma sasniegumi, gan izmisums kulmināciju sasniedza divdesmitajā gadsimtā.

Modernisms jaunajam gadsimtam mēģināja radīt jaunas mākslas formas. Tas, ka šie mākslinieki un intelektuāļi sauca sevi par modernistiem, nebūt nenozīmē, ka modernā pasaule tos bija apbūrusi. Daudzi no viņiem to ienīda. Lai gan modernisti nicināja romantisko sentimentalitāti, daudzi skuma pēc pagātnes. Daudzi bija eksistenciālisti, apņēmušies radīt paši savu nozīmi. Daži, piemēram, T.S.Eliots, pat pievērsās kristietībai. Viņi visi divdesmitajam gadsimtam centās stāties pretī godīgi un ar tādām mākslinieciskām formām, kas būtu saistošas tā laika situācijai. Daži, lai gan tiek uzskatīti par modernistiem, bija apsteiguši savu laiku, un līdz ar viņiem sākās postmodernisms.

Gadsimta vidū intelektuālajā un mākslas pasaulē dominēja modernisms ar savu nestabilo, eksistenciālisma piesātināto pozitīvismu. Tad nāca kas jauns - varbūt ne gluži jauns, bet gadu desmitiem apslēptu ideju jauns pielietojums.

Pēc Čārlza Dženksa domām, modernisma beigas un postmodernisma sākums iezīmējās 1972. gada 15. jūlijā pulksten 15:32. Tobrīd Sentluisā tika uzspridzināta modernās arhitektūras virsotne - Pritaigo dzīvojamo namu rajons. Lai gan tā projekts bija ieguvis godalgas kā augsti attīstītas tehnoloģijas, modernistiskas estētikas un funkcionāla dizaina paraugs, tas bija tik bezpersonisks un nomācošs, noziedzību veicinošs un nekontrolējams, ka tajā nebija iespējams dzīvot.[23]

Pritaigo dzīvojamo namu rajona nopostīšana ir postmodernisma modelis. Modernais pasaules uzskats veido racionāli modelētas sistēmas, kurās nav iespējams dzīvot. Tas attiecas ne tik daudz uz namu projektiem, kā uz filozofiskām sistēmām un dzīvesveidu. Kristieši tam nevar nepiekrist. Taču jaunais laicīgais risinājums ne vien sasit drumslās modernismu, bet arī uzspridzina visus stabilos veidojumus, ieskaitot kristietību.

Tā vietā, lai uz drupām būvētu kādu citu struktūru, laicīgais postmodernisms koncentrējas uz eksploziju. Centieni palīdzēt nabadzīgajiem, ļaujot tiem dzīvot modernisma templī, tiešām izrādījās veltīgi. Kaut arī modernisma “uzspridzināšana”, iespējams, bija pareiza, lielākā daļa postmoderno teorētiķu nekādu dzīvošanai piemērotāku alternatīvu nedod. Maznodrošinātajiem Pritaigo namu iemītniekiem vairs nav jādzīvo sterilā, necilvēcīgā celtnē. Tagad, postmodernās domāšanas laikmetā, viņi var būt bezpajumtnieki.

Vairums zinātnieku postmodernās pārmaiņas saista ar 20. gs. 60-to gadu kontrkultūru. Daudzi jaunieši sāka apšaubīt modernās civilizācijas augļus - tehnoloģiju, sociālo režīmu, racionālo plānošanu. Tā vietā viņi tiecās pēc dzīvesveida, kas būtu organiski saistīts ar dabu un brīvs no morāliem un racionāliem ierobežojumiem. Viņu uztverē Vjetnamas karš iemiesoja visu kapitālisma, tehnikas un tradicionālās amerikāņu demokrātijas ļaunumu. Eksperimenti ar narkotikām bija veids, kā radīt ekstātisku, mistisku stāvokli, kas bija pilnīgā pretrunā ar modernā racionālisma prasībām. Viņi atmeta seksuālos aizliegumus, lai īstenotu absolūtu brīvību un dzīvotu netraucētu izpriecu pilnu dzīvi.

Daudzi zinātnieki kā pagrieziena punktu redz 1968. gadu.[24] Tad studentu demonstrāciju dēļ tika slēgtas universitātes visā pasaulē. Universitāšu pilsētiņu protestiem pret Vjetnamas karu Savienotajās Valstīs bija liela ietekme, taču Eiropā tie bija vēl veiksmīgāki. Studentu nemieri Parīzē un citās universitāšu pilsētās ietekmēja visu intelektuālo pasauli. Universitātes kļuva radikālākas. Pie varas nāca jauns intelektuāļu slānis, kura mērķis bija izārdīt moderno pasauli.

20. gadsimta 60-to gadu jaunatnes kultūru var uzskatīt par romantisma atdzimšanu, bērnišķīgu regresu, ko iespējamu darīja tās sabiedrības bagātība un pielaidība, pret kuru viņi sacēlās. Deviņpadsmitā gadsimta romantiķi dabu apdziedāja, bet deviņpadsmitā gadsimta amerikāņi ar to cīnījās, lai izdzīvotu. Tomēr šķita, ka līdz 20. gs. 60-ajiem gadiem grūtie laiki ir pagājuši. Jaunieši, vecāku nopelnītās naudas atbalstīti, varēja spraust matos puķes, sūdzēties par vecāku materiālismu un kritizēt tehnoloģiju, paši atrazdamies progresīvās tehnoloģijas ķimikāliju ietekmē. Lai cik naiva un nesakarīga 20. gs. 60-to gadu subkultūra liktos šodien, tai bija tālejošas sekas. Tā noteica modi. Tās vērtības sāka cauraust nacionālo izklaides industriju un elektroniskos medijus. Jo sevišķi visus sabiedrības slāņus pārņēma seksuālā revolūcija.

20. gadsimta 60-to gadu jaunatnes kustība guva arī politisku ievirzi. Civiltiesību kustība, kas sakņojās kristīgā aktīvismā, pārauga sociālā kalpošanā un melnādaino baznīcu morālos uzsaukumos. Tā vērsās pie tradicionālajām Amerikas vienlīdzības un konstitucionālo tiesību vērtībām. Jauniešus, kas tajā noskatījās, nemotivēja ne baznīca, ne konstitucionālisms, taču civiltiesību kustība uzkurināja viņu ideālismu un pārliecināja, ka jāmaina visa sabiedrība. Rasu atbrīvošanās kampaņai sekoja vairākas citas atbrīvošanās kustības. Uzplauka feminisms. Homoseksuālisti sāka sevi dēvēt par apspiestu minoritāti.

Marksisti jauniešu politisko ideālismu drīz kooptēja, vēlmi pēc sociālām pārmaiņām un esošā stāvokļa apšaubīšanu mēģinādami pārvērst revolucionārā kustībā. 1968. gada studentu nemieru rezultātā marksisms tika atzīts par politiski korektu gan Amerikas, gan Eiropas universitātēs. Marksistu mācība uzplauka, ieguva jaunu akadēmisku cieņu un ietekmēja visas disciplīnas, no socioloģijas līdz literatūras kritikai.

Paradoksāli, ka tieši tajā laikā, kad marksisms nāca modē Rietumos, padomju komunisms rupji apspieda pats savu inteliģenci, māksliniekus un autorus, kas centās izrauties no marksistiskā trakokrekla. Nav lielāka pierādījuma šīs jauniešu kustības narcisismam un Rietumu inteliģences morālajam aklumam kā nepārtrauktais 1968. gada slavinājums. Šis “studentu revolūcijas” gads bija tas pats gads, kad Čehoslovakijā iebrauca padomju tanki. Apspiežot brīvības centienus, marksisms atklāja savu īsto dabu, taču Rietumu inteliģence skatījās uz citu pusi. Kamēr studenti Krievijā un Ķīnā gāja cietumā vai mira par to, ka bija apšaubījuši marksismu, viņu vienaudži Rietumos tinās sarkanos karogos un citēja vadoni Mao.

Pēc Tomasa Odena domām, modernisms beidzās nevis ar Pritaigo dzīvojamo namu rajona, bet gan ar Berlīnes mūra krišanu. Mūsdienu universitāšu postmodernisti joprojām neatzīst politiskā radikālisma izgāšanos. Pēc Odena domām, viņi tiešām ir “hipermodernisti”, kas skeptiskos un morālu autoritāti nicinošos modernisma pieņēmumus transformē jaunās galējībās.[25] Lai kā tas arī nebūtu, jaunā ideoloģija pārņem visu Rietumu kultūru.

ANTIAPGAISMĪBA

Tagad modernismu izaicina jauns pasaules uztveres veids, kas, šķiet, pārņem ikvienu kultūras aspektu. Šī jaunā pasaules uzskata piekritēji to sauc par “postmodernismu”. (Ir jāatceras atšķirība starp īpašības vārdu postmoderns, kas norāda uz laika posmu, un lietvārdu postmodernisms, kas attiecas uz šo noteikto ideoloģiju. Tā kā modernā ēra ir beigusies, mēs visi esam postmoderni arī tad, ja noraidām postmodernisma principus.)

Deivids Hārvijs pretstata postmodernismu un apgaismību:

Apgaismība (..) kā aksiomu pieņēma to, ka jebkuram jautājumam iespējama tikai viena atbilde. No tā izriet, ka, ja vien mēs pasauli spētu iedomāties un atainot pareizi, to varētu kontrolēt un racionāli sakārtot. Bet tas nozīmē, ka eksistē viens vienīgs pareizais atainojuma veids, kas, ja vien mēs to spētu atklāt (un visi zinātnes un matemātikas centieni bija veltīti tieši tam), nodrošinātu līdzekļus apgaismības mērķu sasniegšanai.[26]

Pēc postmodernistu domām, apgaismības problēma ir nevis tās nekritiskā paļāvība tikai uz cilvēka saprātu, bet pieņēmums, ka vispār pastāv objektīva patiesība. “Parasti uztverts kā pozitīvistisks, tehnocentrisks un racionālistisks, modernisms tiek identificēts ar ticību lineāram progresam, absolūtām patiesībām, ideālu sociālu sistēmu racionālai plānošanai, kā arī zināšanu un ražošanas standartizācijai.” No otras puses, Hārvijs turpina: “Postmodernās domas raksturīgās iezīmes ir fragmentācija, nenoteiktība un absolūta neuzticība jebkādiem vispārīgiem jeb kopsavelkošiem apgalvojumiem”.[27]

Modernisti, pēc Hārvija domām, mēģina “apkopot haosu”.[28] Nonākot saskarē ar dzīvei raksturīgo bezjēdzību, modernisti tai uzspiež sistēmu, ko pēc tam uzskata par objektīvu un vispārēji saistošu. Postmodernisti, turpretim, haosu apstiprina un ar to sadzīvo, uzskatot, ka jebkura sistēma ir īslaicīga un katram cilvēkam atšķirīga.

Šāds apraksts skaidri rāda, ka jaunā ideoloģija balstās uz eksistenciālisma filozofiskajiem pieņēmumiem, taču tai ir arī citi priekšteči. Nensija Pīrsija rāda, kā pašas zinātnes attīstība ir mazinājusi uzticību objektīvai sistēmai un izzināmām absolūtām patiesībām: ne-Eiklīda ģeometrija izvirzīja hipotēzi, ka matemātika ir tikai patvaļīga prāta spēle, nevis absolūtu dabas likumu atspoguļojums; Einšteina relativitātes teorija fizikā, kā to bieži pārprot, uzvedina ļaužu masas uz domām, ka “viss ir relatīvs”. Vēl jo vairāk, mēs nekādi nespējam iedomāties to, ko apraksta kvantu fizika, šķietami laužot loģikas vai veselā saprāta pamatprincipus. Kad eksperimenti pierāda, ka gaisma ir vai nu daļiņa, vai vilnis, atkarībā no tā, kā to novēro, šķiet, ka tā ir pretruna un realitāte nav racionāla.[29]

Postmodernistu apgalvojums “absolūtu patiesību nav” nebūt nav vieglprātīgs. Pie šī secinājuma viņi ir nonākuši, sekojot modernās laicīgās domas attīstībai. Nākamā nodaļa parādīs šī apgalvojuma pamatu - absolūto patiesību kritiku un klasisko racionālismu nomainošos, alternatīvos domāšanas veidus.

Tiesa, apgaismība ir beigusies. Laicīgais racionālisms ir nonācis strupceļā. Kristieši piekritīs, ka bez Dieva objektīvas nozīmes esamība nav izskaidrojama. Ejot Ādama pēdās, grēcīgos cilvēkus nomoka bezjēdzība un prāta ierobežotība (Sal. māc. 1). Mēģinājumi dievināt cilvēka saprātu un ignorēt tā ierobežotību Dieva noslēpumu priekšā neapšaubāmi cietīs neveiksmi. Kā redzēsim, kristietība var piedalīties postmodernistu apgaismības kritikā.

Un tomēr arī postmodernisms nostāsies pret kristietību. Līdzīgi modernismam, kristietība un lielākā daļa pirmsmoderno uzskatu sistēmu, piemēram, klasiskais racionālisms, arī tic absolūtai patiesībai. Tādējādi krietietība kā “vispārējs vai apkopojošs diskurss” nokļūst vienā kategorijā ar apgaismību. Postmodernisti kristietību un lielu daļu pirmsmodernās domas tieksies uzskatīt par modernisma paveidiem! Gan kristietība, gan modernisms tiks noraidīti viena un tā paša iemesla dēļ - tie apgalvo, ka ir patiesi.

Ihabs Hasans pretstata modernisma un postmodernisma vērtības, piedāvājot vairākas antitēzes[30] - modernisti tic nosacītībai, postmodernisti - nenosacītībai. Modernisms uzsver nolūku un plānu, postmodernisms - brīvību un nejaušību. Modernisms nostiprina hierarhiju, postmodernisms kultivē anarhiju. Modernisms augstu vērtē tipisko, postmodernisms - mutanto. Modernisms meklē logos, vārdos izsacītā visuma pamatnozīmi. Postmodernisms, turpretim, pieņem klusumu, atmetot gan nozīmi, gan vārdu.

Modernā māksla, pēc Hasana domām, koncentrējas uz mākslas objektu kā atsevišķu, pabeigtu darbu; postmodernā māksla koncentrējas uz mākslas procesu un izpildījumu. Modernistiskās intereses par “radīšanu / apkopojumu / sintēzi” vietā postmodernisti vairāk interesējas par “iznīcināšanu / dekonstrukciju / antitēzi”. Modernisti augstu vērtē izlasi un robežas, postmodernisti novērtē kombināciju un savstarpējas sakarības. Modernisti kultivē klātbūtni, postmodernisti - prombūtni. Modernisti ir ieinteresēti dziļumā, postmodernisti - virsslāņos. Modernisms uzsver formu, postmodernisms - bezformību.

Postmodernisms mēģina pārkārtot domu un kultūru, balstot to uz pilnīgi atšķirīga pamata, pieņemot realitāti kā sociālu konstrukciju un izvairoties no “totalizējošas sarunas” vispār. Kādu ēku var uzcelt uz šāda pamata vai, drīzāk, atmetot visus pamatus? Kā tas ietekmē cilvēka dzīves, mākslas, politikas un reliģijas vērtību? Nenosacītība, anarhija, mutanti, prombūtne, virsslānis, bezformība - vai šādas postmodernistiskās vērtības ir apsēdušas tikai intelektuālo eliti, vai arī tās pārņem visu kultūru un pat baznīcu? Grāmatas turpinājumā mēģināsim uz šiem jautājumiem atbildēt.

POSTMODERNISMS UN CIVILIZĀCIJA

Viens no pirmajiem zinātniekiem, kas lietoja terminu “postmodernisms”, ir lielais vēsturnieks sers Arnolds Toinbijs. Šī gadsimta 40-ajos gados Toinbijs sāka autoritatīvu pētījumu par pasaules civilizāciju rašanos un sabrukumu. Toinbija atklāsmes vēstures un viņa paša laikmeta virzībā ir pārsteidzoši pravietiskas.[31]

Balstoties uz pētījumu par divdesmit vienu pasaules civilizāciju - no senās Romas līdz Ķīnas impērijai, no Babilonas līdz Acteku valstij -, Toinbijs atklāja, ka irstošas sabiedrības pārdzīvo zināmu “dvēseles šķelšanos”. Tās reti vienkārši tiek nomainītas ar kādu citu civilizāciju; biežāk - izdara sava veida kultūras pašnāvību. Brūkošām sabiedrībām, pēc Toinbija domām, ir vairākas raksturīgas iezīmes. Tās ļaujas aizmirstībai, “prāta stāvoklim, kad radošo spēju vietā - apzināti vai neapzināti, teorētiski vai praktiski - tiek pieņemts antinomiānisms[32].”[33] Citiem vārdiem sakot, cilvēki pārstāj ticēt morālei un uz radošā gara rēķina ļaujas savām dziņām. Viņi pakļaujas arī eskeipismam - mēģina izvairīties no problēmām, atkāpdamies paši savā izklaides un laika kavēkļu pasaulē.[34]

Ir zināma pašplūsma - cilvēki pakļaujas bezjēdzīgam determinismam[35], it kā viņu pūles neko nenozīmētu un viņiem nebūtu nekādas varas pār savu dzīvi.[36] Ir vainas apziņa, riebums pret sevi, ko rada morālā aizmiršanās.[37] Ir neizvēlīgums, ar ko Toinbijs domā ne tik daudz dzimumattiecības, kā nekritisku jebkā un visa pieņemšanu, iecietību un nekonkrētu eklektismu. Toinbijs šo neizvēlīgumu apraksta kā “ļaušanos pārveidoties gan reliģijā, literatūrā, mākslā, gan arī manierēs un ieradumos,” kas ir masu viedokļa triumfs.[38]

Nav nemaz jāpiekrīt Toinbija monumentālajai vēstures interpretācijai, lai, iepazīstot izmirušo civilizāciju agonijas analīzi, ieraudzītu ko šokējoši pazīstamu. Bet, pievēršoties savam laikam - Otrā pasaules kara beigām un aukstā kara sākumam -, Toinbijs paredz postmodernisma atnākšanu. Viņš ne vien lieto šo terminu, bet arī apraksta tā pazīmes. Patrīcija Vo viņa pareģojumu rezumē sekojoši:

Pēc Toinbija domām, postmodernais laikmets ir ceturtā un pēdējā Rietumu civilizācijas fāze, kurā dominē nemiers, iracionalitāte un bezpalīdzība. Šādā pasaulē apziņa dreifē, nespējot noenkuroties pie kāda universāla taisnības, patiesības vai saprāta krasta, uz kā pagātnē tika celti jauno laiku ideāli. Tādējādi pati apziņa ir “decentrēta”: tā vairs nav pasaules darbības virzītāja, bet funkcija, caur ko iet un krustojas bezpersoniski spēki. Māksla vairs nav tik daudz cilvēka gara izpausme, kā kārtējā patēriņa prece, tāpēc tā, līdzīgi zināšanām, vairs nevar būt kritiska, bet tikai funkcionāla. Turklāt mēs esam postmoderni un, iesaistīti kultūrā, kur visas zināšanas rodas caur diskursu, mēs vairs nespējam tiekties pēc transcendences. Ārpus kultūras nav stāvokļa, no kura novērot kultūru. Te nav kantiskā “skata no nekurienes”, nav konceptuālas telpas, kas vēl nebūtu iesaistīta tajā, ko tā mēģina izvērtēt. Ir iespējama tikai sagrāve no iekšpuses: mikropolitika, vārdu spēles, parodējošas sadursmes, ironija, fragmentācija.[39]

Nākamās nodaļas šos priekšstatus pēta sīkāk un apsver, vai šī “apziņas dreifēšana” ir atbrīvojoša, kā apgalvo daudzi mūsdienu teorētiķi, vai arī, kā uzskatīja Toinbijs, tā signalizē par Rietumu civilizācijas bojāeju. Bet varbūt šī civilizācija atjaunosies pati, kas, pēc Toinbija atzinuma, dažkārt notiek caur reliģisku atmodu?

KONSTRUĒJOT UN DEKONSTRUĒJOT

PATIESĪBU

Valters Truets Andersons grāmatā “Realitāte vairs nav tāda kā agrāk: teatrāla politika, gatava reliģija, globāli mīti, primitīva elegance un citi postmodernās pasaules brīnumi” pašreizējo priekšstatu maiņas sākumu apskata tikpat pamatīgi kā jebkuru citu cilvēces vēsturē.

Pēc Andersona domām, pašlaik mēs atrodamies pārejas posmā no viena domāšanas veida uz citu. Viņš min trīs šo pāreju veidojošus procesus. (1) Ticības sabrukums. Mūsdienās nav vispārējas vienprātības par to, kas ir patiess. Andersons domā, ka mēs esam “savdabīgā, neregulējamā realitāšu tirgū, kur sabiedrības patēriņam tiek piedāvātas visdažādākās ticības sistēmas.” (2) Globālas kultūras rašanās. Andersons saka: “Ikviena ticības sistēma sāk apzināties visas citas ticības sistēmas.” Rezultātā ir grūti kādu no tām pieņemt kā absolūti patiesu. (3) Jauna polarizācija. Mūsu sabiedrību plosa konflikti par sociālās patiesības dabu. Mums ir “kultūras kari” un, jo sevišķi, sadursmes par kritiskajiem izglītības un morālās izglītošanas jautājumiem.[40]

Andersons izšķir “objektīvistus” (tos, kuri uzskata, ka patiesība ir objektīva un izzināma) un “konstruktīvistus” (tos, kuri uzskata, ka cilvēki paši veido savas realitātes).

Konstruktīvisti, kuru domāšana ir tuva manējai (..), apgalvo, ka mēs nevaram, nevarējām un nekad nevarēsim skatīt ārpuscilvēcisko realitāti ar “Dieva acīm”. Viņi domā, ka mēs dzīvojam simboliskā pasaulē, sociālā realitātē, kuru konstruē daudzi cilvēki kopā un tomēr piedzīvo to kā objektīvo “reālo pasauli”. Viņi apgalvo arī to, ka zeme nav viena vienīga simboliskā pasaule; tā drīzāk ir milzīgs “daudzējādu realitāšu” kopums, jo dažādas cilvēku grupas konstruē dažādus “stāstus” un dažādas valodas ietver dažādus dzīves pieredzes veidus.[41]

Andersons apgalvo, ka postmodernajā laikmetā konstruktīvisti gūs uzvaru, kas spēcīgi un atbrīvojoši ietekmēs visu dzīvi.

Šī postmodernistu ideoloģija ir kas vairāk nekā vienkāršs relatīvisms. Modernais eksistenciālisms māca, ka nozīmi rada indivīds, turpretim postmodernais eksistenciālisms māca, ka nozīmi rada sociāla grupa un tās valoda. Saskaņā ar šo ieskatu, personiskā identitāte un pat cilvēka domu saturs ir sociālas konstrukcijas. Vecais eksistenciālisms uzsvēra atsvešināto indivīdu, kas ir cienījams savā vientulībā un nepakļāvībā; postmodernais eksistenciālisms uzsver sociālo identitāti, grupveida domāšanu un modes izjūtu. Postmodernais eksistenciālisms atgriežas pie Nīčes, lai uzsvērtu ne vien gribu, bet arī spēku. Atbrīvotību rada sacelšanās pret pastāvošajām varas struktūrām, tai skaitā arī pret nomācošajiem “zināšanu” un “patiesības” jēdzieniem.

ANTIFUNDAMENTĀLISMS

Pagātnes lielajām intelektuālajām sistēmām (piemēram, platonismam, kristietībai, marksismam, zinātnei) vienmēr ir bijis noteikts pamats (racionāli ideāli, Dievs, ekonomika, empīriski novērojumi). Postmodernisms, turpretim, ir antifundamentāls. Tas tiecas iznīcināt visus šāda veida objektīvos pamatus, neaizstājot tos ne ar ko.

Patrīcija Vo antifundamentālismu rezumē tā:

Tātad galvenais “postmodernajam stāvoklim” ir Rietumu civilizācijas un, it sevišķi, apgaismotā modernisma “grandiozo mītu” sabrukuma atzīšana un izklāsts.

Kā postmodernistu vidū pieņemts, Vo par objektīvām uzskatu sistēmām runā kā par “stāstiem”. Pretenzijas uz patiesību tiek definētas kā fikcija. Šī viltīgā daiļrunība ilustrē ne vien tā pieņemšanu, ko postmodernisti cenšas pierādīt, bet arī postmoderno apgalvojumu, ka visa patiesība ir vienīgi valodas konstrukcija. Viņa turpina:

Kontrapgaismība, protams, ir tikpat veca kā pati apgaismība, bet, ja pagātnē (piemēram, romantiskajā domāšanā) saprāta kritiku pavadīja kāds alternatīvs (iztēles) fundamentālisms, tad postmodernisms pretendē uz atteikšanos no jebkādiem metastāstiem, kas varētu leģitimēt patiesības pamatus. Vēl jo vairāk, tas apgalvo, ka mums tie nav nedz vajadzīgi, nedz vairs vēlami.[42]

Pagātnē, kad vienu zināšanu struktūru atzina par neadekvātu, to nomainīja ar citu. Postmodernisma mērķis ir iztikt vispār bez jebkādām zināšanu struktūrām. “Metastāsti” postmodernistu žargonā ir “stāsti par stāstiem”, “liela mēroga teorētiskas interpretācijas, kas paredzētas universālam pielietojumam”,[43] tātad - pasaules uzskati. Postmodernisms ir pasaules uzskats, kas noliedz visus pasaules uzskatus.

Metastāstus uzskata par “apkopojošiem diskursiem”, kas asociējas ar apspiešanu.[44] Neomarksista Terija Īgltona vārdiem sakot:

Postmodernisms signalizē par tādu “metastāstu” nāvi, kuru slēptā teroristiskā funkcija bija pamatot un leģitimēt ilūziju par “universālu” cilvēces vēsturi. Pašlaik mēs no jauno laiku murgiem ar tiem raksturīgo manipulējošo saprātu un kopuma fetišu atmostamies atbrīvotā postmodernisma plurālismā, tajā neviendabīgajā dzīves stilu un vārdu spēļu klāstā, kas ir iznīcinājis nostalģisko vēlēšanos apkopot un leģitimēt pats sevi. (..) Zinātnei un filozofijai ir jāatbrīvojas no savām grandiozajām metafiziskajām pretenzijām un ir jāuzlūko sevi pieticīgāk - kā kārtējo stāstu kopumu.[45]

Ticība universālai cilvēcībai, ko parasti uztver kā cildenu cilvēku vienlīdzības un cieņas vīziju, konspiratīvā valodā ir aprakstīta kā “slēpti teroristiska”. Jaunie laiki, kas, par spīti saviem trūkumiem, ikdienas dzīvi vismaz darīja mazliet vieglāku, ir “murgi”, primitīva, ar savu “fetišu” saistīta māņticība. Pat zinātne ir atmesta kā “kārtējais stāstu kopums”. Alternatīva ir “atbrīvots plurālisms”, kosmiska Kalifornija, kas kavē sev laiku ar “vārdu spēlēm” (ko spilgti ilustrē šī rindkopa).

Postmodernisms atmet “fundamentālismu”, kas definēts kā “uzskats, ka zināšanas ir patiesības atspoguļojums un tā stabilais pamats ir atrodams Dievā, vēsturē vai saprātā.”[46] Dievs no šīs ainas tika izslēgts jau apgaismības laikā, kas nešaubīgi noteica modernisma jūtīgumu pret šāda veida uzbrukumiem. Tagad ir atmests arī saprāts.

Postmodernisti mēģina anulēt arī vēsturi. Viņi to vairs neuzskata par objektīvu faktu reģistrāciju, bet gan par “virkni metaforu, kas nav atdalāmas no oficiāli radītajām valodām, kuras mēs izmantojam.” Rezultātā, kā saka Patrīcija Vo, mēs nespējam atšķirt “patiesību” no “fikcijas”. “Vēsture ir polemisku vārdu spēļu tīkls, kurā veiksmes kritērijs ir izpausme, nevis patiesība.”[47]

Tā kā objektīvas patiesības nav, vēsturi var pārrakstīt atbilstoši kādas atsevišķas grupas vajadzībām. Ja vēsture ir tikai “polemisku [t.i., pretrunīgu, cīnošos] vārdu spēļu tīkls”, tad jebkura alternatīva “vārdu spēle”, kas sekmē kādu konkrētu programmu un ir “veiksmīga”, sastopoties ar institucionālu varu, var derēt kā likumīga vēsture. Vienīgais kritērijs ir “izpausme, nevis patiesība”. Zināšanas kļūst par retorisku manipulāciju. Patiesība var paiet malā.

Šī vēsturiskās objektivitātes atmešana zināšanu propagandas labā pašreiz ir modē visās izglītības iestādēs. “Revizoriskie mācībspēki” padara par neliešiem Kristoferu Kolumbu un citus Amerikas varoņus un tad apgalvo, ka Amerikas mantojums ir nevis brīvība, bet apspiestība. Viņi nosoda tieksmi pēc “eirocentriskām” zināšanām un mācību programmām vienīgi tāpēc, lai tās enerģiski aizstātu ar “afrocentriskām”. Vēsture ir pārrakstīta un veselas disciplīnas pārstrādātas arī, vadoties pēc feministu un homoseksuālistu programmām.

Postmodernistiskie principi var šķist teorētiski un nedaudz mistiski, taču tos māca visās mūsdienu universitātēs. Jaunā koledžu absolventu paaudze ir iegremdēta šajā domāšanas veidā. Mūsu jaunie skolotāji, žurnālisti, advokāti, tiesneši un politiskie līderi ir ideoloģiski apstrādāti. Daudzi no viņiem, beidzot universitāti, ir pārliecināti, ka objektīvas nozīmes nav un patiesība nav nekas vairāk kā varas izpausme.

Tie, kas patiesībai netic, manuprāt, melos vairāk. Tie, kas uzskata, ka morālas vērtības ir tikai varas uzspiestas, drīzāk pielietos varu savu opozicionāru apspiešanai, vai nu uzspiežot politiski korektu nostāju augstskolā, vai, kad tiem jau būs politiskā vara, tirānijas darbos.

VALODAS DEKONSTRUKCIJA

Jauno relatīvismu un ieskatu, ka jebkura nozīme ir sociāli konstruēta, postmodernisti balsta uz īpašu viedokli par valodu. Šo teoriju kopumu, kā arī tā analītisko metodi var saukt par “dekonstrukciju”[48]. Ja pagātnes intelektuālās kustības ir izstrādātas metafizikas vai zinātnes sfērās, postmodernisms kā loģiska intelektuāla disciplīna, galvenokārt, ir attīstījies no literatūras kritikas. To pašu analīzi, kas cenšas parādīt, ka literāram darbam nevar būt objektīvas nozīmes, var attiecināt uz visu citu, ieskaitot zinātni, saprātu un teoloģiju.

Postmodernistu teorijas sākas ar pieņēmumu, ka patiesību par pasauli valoda nevar paust objektīvi. Valoda mūsu domas izmaina. Tā kā valoda ir kulturāla parādība, nozīme galu galā (atkal) ir sociāla konstrukcija.

Mūsdienu zinātnieki atsaucas uz strukturālajiem valodniekiem, kas vienmēr ir ievērojuši atšķirību starp “apzīmētāju” (vārdu) un “apzīmējamo” (nozīmi). To saistība ir patvaļīga - latviešu valodā mēs lietojam leksēmu suns, lai apzīmētu dzīvnieku, kas met spalvu uz paklāja; angļu valodā pašu dzīvnieku apzīmē leksēma dog; spāņu - perro. Starp minētajām leksēmām un šo dzīvnieku nav nekādas saistības, tāpēc ir iespējamas dažādas valodas, no kurām katra izmanto patvaļīgus simbolus noslēgtā sistēmā.

Postmodernie valodnieki iet vēl tālāk: pati vārdu nozīme ir noslēgtās sistēmas daļa. Meklējot kāda vārda nozīmi vārdnīcā, atrodam citus vārdus. Vārdi neizbēgami atsaucas uz citiem vārdiem. Liela mūsu valodas daļa sastāv no abstrakcijām, kas attiecas nevis uz redzamiem, bet gan pavisam garīgiem (un tādējādi valodnieciskiem) jēdzieniem. (Piemēram, iepriekšējā teikuma nozīme ir atkarīga no tādām abstrakcijām kā “liels”, “sastāv”, “abstrakcijas”, “attiecas” un “jēdzieni”.)

Protams, daži vārdi norāda uz parastiem objektiem, bet arī parasti objekti var būt “zīmes”, kas kultūras nozīmi atklāj gandrīz tikpat skaidri kā vārdi. Kāda ir atšķirība starp “suni” un “vilku”? Suns ir piejaucēts un dzīvo mājā, mūsu kultūrā; vilks ir savvaļas dzīvnieks. Vārda “suns” blakusnozīme ir “bērnu dienu mīlulis” un “cilvēka labākais draugs”. Vārda “vilks” blakusnozīme ir “bērnu dienu bailes”, “rijīgais nezvērs pasakā par Sarkangalvīti”, kā arī sarežģītā valdzinājuma un šausmu kombinācija, kas mums piemīt attiecībā uz ārpus cilvēka kontroles esošo dabas pasauli.

Mūsdienu kritiķi apģērba, ēku, modes un citas “neverbālās komunikācijas” nozīmi pēta un interpretē gluži tāpat kā klasiskie kritiķi analizēja literāro tekstu nozīmi. Grāmatas par “apģērbu, kurā gūt veiksmi” rāda, kā kaklasaites valkāšana liecina par vīrieša sociālo statusu. Biroja mēbeles var liecināt par varu (priekšnieks, ko aizsargā masīvs rakstāmgalds, un padotais, kas zemojas viņa priekšā, sēžot uz vienkārša saliekamā krēsla). Biroja mēbeles var liecināt arī par nepiespiestu koleģialitāti (visi mīkstos krēslos sēž aplī). Automašīna liecina par šofera personību un sociālo stāvokli. Amerikā kadiljaks nozīmē vidusšķiras labklājību, “BMW” - japiju izsmalcinātību, pikaps - vienkāršas lauku vērtības, “Corvette” - tieksmi pēc piedzīvojumiem, mikroautobuss - ģimenes vērtības. Ikdienišķas materiālās kultūras lietas, sākot ar precēm, ko pērkam, un beidzot ar izpriecām, ko izvēlamies, ir komunikācijas, izpausmes un pārliecināšanas līdzekļi.

Katra materiālās kultūras lieta tādējādi tiek izskaidrota kā “teksts”. Tas nozīmē, ka ikviens cilvēks ir analogs valodai. Postmodernistu lozungs apgalvo: “Pasaule ir teksts”, valdības, pasaules uzskati, tehnoloģijas, vēstures, zinātniskas teorijas, sociālie ieradumi un reliģijas - viss būtībā ir valodnieciska konstrukcija.

Postmodernistiskie teorētiķi runā par “intertekstualitāti”. Tas nozīmē, ka kultūras un intelektuālā dzīve nav nekas vairāk kā teksti, kas mijiedarbībā ar citiem tekstiem rada jaunus tekstus. Būdami cilvēki, mēs nespējam pārkāpt savas valodas ietvarus; mēs nespējam izvairīties no tās ierobežotības un prasībām. Tā kā valoda ir saistīta ar kultūru, tā lielākoties atrodas ārpus mūsu kontroles, un patiesībā mēs bez tās pat nespējam domāt. Valoda lielā mērā domā mūsu vietā.[49] Aiz cilvēciskās valodas robežām nav ne “transcendenta logos”, ne objektīvas nozīmes, ne absolūtas patiesības. Kā apgalvo kāds cits postmodernistisks lozungs, mēs esam ieslodzīti “valodas cietumā”.

Pieņemot, ka valoda ir cietums, dekonstrukcionisti mēģina iedragāt mūrus, lai no tā izlauztos. Dekonstruktīvie valodnieki apgalvo, ka valodai ir raksturīga nestabilitāte. Nozīme ir nenoteikta un mainīga; pati valodas nozīmes sistēma ir neveikla, nepilnīga un iekšēju pretrunu pilna.

Viņi apgalvo, ka valodnieciskā nozīme balstās uz pretstatīšanu un izslēgšanu. “Vīrietis” ir definēts kā pretstats “sievietei”. “Brīvība” izslēdz “verdzību”. Tomēr, tā kā vārdu definē jēdzieni, kurus tas izslēdz, katrs vārds sevī ietver zināmas pretstata “pēdas”. Ik reizi, lietojot vārdu “vīrietis”, mēs izslēdzam sievietes. “Brīvības” nozīme ir atkarīga no “verdzības” - pilnīgi brīvā sabiedrībā, domājams, nebūtu šo jēdzienu apzīmējoša vārda. Brīvība tiktu uztverta kā pašsaprotama. Vārdi: “Amerikāņi ir brīvi,” (dekonstrukcionistiem) liek domāt par to, ka viņi tiek arī verdzināti.

Dekonstrukcionisti ir vienisprātis, ka nozīme ir sociāla konstrukcija. Nozīmi sabiedrības konstruē caur valodu. Tālāk dekonstrukcionisti pieņem, ka sabiedrībām ir raksturīga tieksme apspiest. Šie domātāji atsaucas uz Nīči, kas apgalvo, ka cilvēku dzīve un kultūra ir iedzimtas varaskāres izpausmes. Viņi atsaucas arī uz Marksu, kas kultūru novienkāršo līdz šķiru konfliktam un ekonomiskai ekspluatācijai. Tāpat viņi piesauc Freidu, kas kultūru skaidro ar apspiestas seksualitātes palīdzību. Šim pieņēmumam ir arī nefreidiski varianti, piemēram, feministu teorija, kas kultūru redz kā dzimumu konfliktu un sieviešu apspiešanu, un geju teorija, kas kultūrā saskata homoseksuālistu apspiešanu.

Lai gan šīs teorijas ir atšķirīgas (un pat dekonstrukcijas praktizētāju vidū pastāv lielas atšķirības), tām kopīgs ir pieņēmums, ka patiesā kultūras nozīme meklējama dziļāk, ka institūcijas tiešām ir ļaunas, lai gan, iespējams, neapzinātas, konspirācijas “maskas”. Piemēram, neviena no šīm pieejām ne pieņem, ne arī atmet reliģiju tādu, kāda tā ir. Viņu interpretācijā reliģija apslēpj ko citu. Freids reliģiju redz kā sistēmu seksualitātes apspiešanai, un feministes to redz kā līdzekli sieviešu pakļaušanai. Pēc Marksa domām, reliģija ir opijs tautai, bagāto paņēmiens, kā nabago uzmanību turēt pievērstu debesīm, lai tie paklausīgi ļautu sevi ekspluatēt uz zemes. Nīče Marksu apgāž - kristietība ir nevis bagāto sociālās kontroles līdzeklis, bet gan “vergu sacelšanās” - nabadzīgo un vājo sazvērestība, lai manipulētu ar bagātajiem un stiprajiem, liekot tiem justies vainīgiem un uzspiežot viņiem mīlestības un līdzjūtības ētiku, kas traucē dabisko izlasi.

Balstoties uz šiem savstarpēji nesavienojamajiem pieņēmumiem, dekonstrukcionisti attīsta “aizdomu hermeneitiku”. Viņi tuvojas tekstam nevis, lai noskaidrotu tā objektīvo nozīmi, bet lai atmaskotu to, ko tas slēpj.[50] Pieņemot, ka valoda ir varas arēna, dekonstrukcionisti no šīs varas mēģina atbrīvoties, graujot valodas autoritāti.[51]

Dekonstrukcionisti kultivē tā saukto “atmaskojošo lasīšanu”. Valoda nozīmi neatklāj (kas norādītu, ka pastāv objektīva, transcendenta patiesība); drīzāk valoda nozīmi konstruē. Lai gan mākslīgas valodnieciskas konstrukcijas ir paredzētas patiesības ilūzijas izteikšanai, īstenībā tās maskē kultūru veidojošās varas attiecības. Dekonstruktīvie kritiķi šo nozīmes veidošanas procesu rūpīgi izseko, atklāj valodnieciskās pretrunas un izgaismo teksta pamatā esošās varas attiecības. Nozīmes veidošanas process tiek sadalīts. Teksts līdz ar to ir “dekonstruēts”.

Dekonstrukcija, kaut arī dažreiz aprobežojas ar valodniecisku vai literāru pretrunu atrašanu, labi noder radikālai politikai. Aizdomu hermeneitika ikvienu tekstu redz kā politisku darbu, kam parasti jāpropagandē noteikts stāvoklis. Jo sevišķi tas attiecas uz visaugstākā statusa tekstiem, “literatūras virsotnēm”, “klasiku”, kas tiek mācīta skolās un ir civilizācijas “kanona” daļa. Šie teksti ir “privileģēti” tāpēc, ka tie šifrē un attaisno rasismu, seksismu, homofobiju, imperiālismu, ekonomisko un seksuālo apspiešanu, kas ir apslēptā kultūras virsbūve.

Aplūkosim, piemēram, Amerikas Neatkarības deklarāciju: “Mēs uzskatām šīs patiesības par pašsaprotamām - ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi; ka viņu Radītājs tos ir apveltījis ar zināmām neatsavināmām tiesībām; ka to vidū ir dzīvība, brīvība un tiekšanās pēc laimes.”[52] To varētu dekonstruēt šādi: lai gan teksts runā par vienlīdzību, tā valoda izslēdz sievietes (angl. - “all men are created equal”). Lai gan tas runā par brīvību, tā autoram Tomasam Džefersonam piederēja vergi. Virspusējai vienlīdzības un brīvības nozīmei pretrunā ir zemteksts, kas sievietēm un minoritātēm vienlīdzību un brīvību noliedz. Minētā rindkopa kā dārgumu glabā tādu balto, turīgo vīriešu tiesības, kas parakstījuši šo dokumentu, balstot savu privileģēto statusu pašā Dievā. Tādējādi, norādot uz Neatkarības deklarācijas virspusējās nozīmes pretstatu, to var dekonstruēt par kārtējo varas spēli.

Tradicionāli lasot Neatkarības deklarāciju, varētu pamanīt arī pretrunas starp astoņpadsmitā gadsimta koloniālās Amerikas demokrātiskajiem ideāliem un patieso praksi. Tomēr Dieva doto tiesību principu lasītājs redzētu kā objektīvi patiesu. Cilvēkiem patiešām ir objektīvas un transcendentas tiesības, jo viņu izcelsme meklējama pašā Dievā. Tas, ka cilvēkiem šīs tiesības netika iedotas vispārīgi, vai tas, ka cilvēki, kuri tās aprakstīja, paši nedzīvoja atbilstoši saviem ideāliem, nebūt nepierāda to, ka šīs tiesības neeksistē. Ja Neatkarības deklarācijā aprakstītās absolūtās morālās patiesības ir objektīvi spēkā esošas, sabiedrība būtu jāreformē, lai tām maksimāli pietuvotos.

Neatkarības deklarācijas ideāli tiešām noveda pie verdzības atcelšanas, vēlēšanu tiesību piešķiršanas sievietēm un nemitīgi pieaugošām demokrātiskām brīvībām. Grūti iedomāties, ka dekonstrukcijas skepsei būtu līdzīga ietekme, ņemot vērā to, ka tajā nevarētu būt absolūtu vērtību, pēc kā tiekties, un jebkuras alternatīvas vērtības varētu dekonstruēt līdzīgi.

Tāpat tiek apvērsti arī literāri teksti. Šekspīra lugu “Karalis Līrs” par meitu slikto izturēšanos pret tēvu var dekonstruēt kā patriarhālu seksistu propagandu. Tekstā doti mājieni, ka meitas pret tēvu vēršas tāpēc, ka viņš pirmais pret tām bija izturējies slikti. Šekspīrs meitas parāda kā nelietes, bet līdz ar to viņš tās netīši atklāj kā pret apspiedošu patriarhālu ģimenes struktūru sacēlušās feministiskas dumpinieces.

Dekonstrukcionisti pat analizē zinātniskajai valodai raksturīgās metaforas. Runas par “dabas likumiem” nozīmē politiskas metaforas lietošanu; zinātnieki, kas formulē “likumus”, dabas kārtībai mēģina uzspiest cilvēku politisko varu. Pat specifiskas teorijas, tādas kā “DNS darbības saimnieka molekulas teorija”, ietver dzimumu aizspriedumus (“saimnieks” ir vīrišķs termins). Kad zinātnieki runā par “okeāna mistērijas atklāšanu” vai “iedziļināšanos dabas noslēpumos”, viņi izmanto seksuālas metaforas - dabiskās kārtības, kas vienmēr tiek uztvertas sievišķos terminos, izģērbšanu un izvarošanu. Tā sauktā zinātniskā objektivitāte un visi Rietumu zinātnes tehnoloģiskie sasniegumi ir “teksti”, kas maskē vīrišķās alkas pakļaut, ekspluatēt un seksuāli izmantot “Māti Dabu”.

Dekonstrukcionisti runā par “teksta pratināšanu”, lai atklātu tā slēpto politisko un seksuālo programmu. Šī frāze ir izsmalcināti precīza, atgādinot to, kā VDK pratināja rakstniekus, lai izokšķerētu viņu apslēptos politiskos grēkus. Markss pieņēma, ka māksla eksistē tāpēc, lai attaisnotu pastāvošo politisko iekārtu; tātad vecā kapitālistiskā māksla ir jāgāž un jaunajai mākslai jāattaisno jaunā, sociālistiskā iekārta. Komunismā tie mākslinieki, kas atainoja veco iekārtu, nesekoja sociālistiskā reālisma kanoniem vai vienkārši mēģināja radīt nozīmīgus un skaistus darbus, tika cenzēti vai aizsūtīti uz Gulagu. Dekonstrukcijā līdzīgi diskreditēti un izraidīti tiek Rietumu civilizācijas “kanonā” dominējošie “mirušie, baltie, eiropeiskie vīrieši”.

IZTIEKOT BEZ PATIESĪBAS

Dekonstrukcionistiem visas pretenzijas uz patiesību šķiet aizdomīgas, un tās uzskata par aizsegu varas spēlēm. Apstrīdēts tiek saprāts, objektīva patiesība, zinātne un jebkādas “Rietumu pretenzijas uz skaidri pārliecinātu racionalitāti”.[53] Kā saka Patrīcija Vo: “Atmesta ir ne tikai patiesība, bet arī vēlēšanās saglabāt patiesības iespaidu.”[54]

Dekonstrukcionisms atklāj jaunu relatīvismu - intelektuāli komplicētu, teorētiski pamatotu un metodoloģiski precīzu. Tā kā dekonstrukcionisms sagrauj pašu absolūtās patiesības jēdzienu, tas intelektuāli pamato populāro relatīvismu, kas kupli sazēlis postmodernajā sabiedrībā.

Mūsdienu universitātes, kas it kā nodevušās patiesības kultivēšanai, tagad apgalvo, ka patiesība nepastāv. Tas nenozīmē, ka universitātes līdz ar to tiktu slēgtas. Tās drīzāk no jauna definē, kas tad īsti ir zinības.

Zināšanas vairs neuzskata par absolūtu patiesību; tās drīzāk tiek vērtētas, vadoties no informācijas pārstrukturēšanas jaunās paradigmās.[55] Cilvēki konstruē modeļus, lai izskaidrotu savu pieredzi. Šie modeļi - vai nu pasaules uzskati, vai zinātniskas teorijas - ir “teksti”, kas nemitīgi tiek pārstrādāti. Šīs paradigmas ir labas fikcijas, “stāstu stāstīšana”. “Bet tagad “stāsti” ir grūti atšķirami no tā, ko kādreiz uzskatīja par zināšanām: zinātniskas “patiesības”, ētikas, jurisprudences, vēstures”.[56]

Mūsdienu zinātnieki mēģina demontēt pagātnes paradigmas un “perifēro novietot centrā” (pārrakstot vēsturi to labā, kas netika pielaisti pie varas, t.i., sievietes, homoseksuālisti, melnādainie, Amerikas pamatiedzīvotāji un citi apspiestības upuri).[57] Zinātnieki ar iznīcinošu skepsi uzbrūk vispārpieņemtām idejām, vienlaikus konstruējot jaunus, alternatīvus modeļus. Tos, kas cildina Rietumu civilizācijas sasniegumus, apsūdz aprobežotā “eirocentrismā”; šo uzskatu izaicina “afrocentrisms”, kas kā civilizācijas augstāko virsotni slavina Āfriku. Dominējoši vīrišķo domāšanu aizstāj sievišķi modeļi. “Patriarhālās reliģijas”, tādas kā jūdaisms un kristietība, tiek apstrīdētas un aizstātas ar matriarhālām reliģijām; Bībelei pretdarbojas “dievietes pielūgšanas” ietekme. Homoseksuālisms vairs nav uzskatāms par psiholoģisku problēmu, tāda drīzāk ir homofobija.

Šos jaunos modeļus pārsvarā pieņem bez precīziem pierādījumiem, ko pieprasa tradicionālā zinātne. Ja eirocentrisms ir maldīgs, iespējams, ka afrocentrisms ir līdzīgi aprobežots. Ja patriarhāts ir nepareizs, kāpēc gan lai matriarhāts būtu labāks? Taču šie argumenti neskar postmodernistiskās zinātnes būtību. Patiesība nav galvenais. Galvenais ir vara. Jaunie modeļi “pilnvaro” agrāk noraidītās grupas. Zinātnisku diskusiju virza ne tik daudz racionāli argumenti vai objektīvu pierādījumu kopums, bet gan retorika (kurš projekts sekmē visprogresīvākos ideālus?) un varas aizstāvēšana (kurš projekts sekmē man vistuvāko interešu grupu vai, konkrētāk, kurš visdrīzāk dos man stipendiju pētījumam, veicinās karjeru un vairos īpašumu?).

Kā atzīst kāds postmodernistisks pētnieks, zinību mērķis ir

“ne vairs patiesība, bet izpausme” - ne vairs tas, kāds pētījums tuvinās pierādāmu faktu atklāšanu, bet tas, kāds pētījums darbosies vislabāk, kur “darbosies vislabāk” nozīmē vēl citu līdzīgu pētījumu radīšanu. (..) Universitātes vai citas mācību iestādes šajos apstākļos nevar nodarboties ar zināšanu radīšanu sev, bet tām vēl ciešāk jāseko izpausmes principam, lai skolotājs, students vai valdība vairs nejautātu: “Vai tas ir patiess?”, bet gan: “Kāds no tā labums?” un “Cik tas ir vērts?”[58]

Ja klasiskās zinības meklēja patieso, skaisto un labo, tad postmodernistiskās meklē to, “kas darbojas”. Tradicionālo akadēmisko pasauli darbināja saprāts, teorētiskie un praktiskie pētījumi; postmodernistisko vada ideoloģiskas programmas, politkorektums un varas cīņas.

Nav skaidrs, vai augstāko mācību iestāžu atteikšanās no patiesības ir ietekmējusi kultūru (masveidā “izlaižot” skolotājus, žurnālistus un citus viedokļu noteicējus), vai arī šīs iestādes vienkārši racionalizē kultūras vērtības. Katrā ziņā mistiskās akadēmiskās debates atspoguļo postmoderno kultūru raksturojošo patiesības zudumu un atsacīšanos no absolūtām vērtībām.

Abstraktas idejas nav vienīgā nelaime. Kad objektīvo pasauli nomāc subjektivitāte, morāles principi izgaist. Cilvēki - pat dzīvesbiedri un bērni - tiek vērtēti, vadoties vienīgi no tā, ko tie var dot manai labsajūtai. Subjektivitātes virpulī tiek ierauti pat ārēji objekti. Vecais materiālisms centās uzkrāt vērtīgus objektus; jaunais materiālisms interesējas ne tik daudz par pašiem objektiem, kā par statusu un pieredzi, kas ar tiem saistīti. “No rokmūzikas līdz tūrismam, televīzijai un pat izglītībai reklāmas imperatīvi un patērētāju pieprasījums vairs nav saistīti ar precēm, bet ar pieredzi,” norāda Stīvens Konors.[59]

Šajā jaunajā intelektuālajā klimatā politiķi dod nopietnus solījumus un tad, tiklīdz ievēlēti, pārsteidzoši ātri un, šķiet, nemanot, ka ir nonākuši pretrunās, tos lauž. Protams, politiķi solījumus ir lauzuši vienmēr, taču nekad viņi to nav darījuši tik bezkaunīgi. Tiesneši izmanto asprātīgas “interpretējošas stratēģijas”, lai atmestu gadsimtiem ilgi ievērotus likumus un konstruētu pavisam jaunus, pašreizējo modi atspoguļojošus juridiskus principus. Žurnālisti, kuriem mācīts, ka objektivitāte ir neiespējama, raksta tendenciozus ziņu aprakstus un sekmē paši savas ideoloģiskās programmas. Skolotāji, pārliecināti, ka objektīvu patiesību nav, māca “procesus”, zināšanu vietā piedāvājot “pieredzes”, kā arī mudinot skolniekus apšaubīt pastāvošās vērtības un radīt pašiem savas.

Daudzi cilvēki šo patiesības zudumu uzskata par atbrīvojošu. Ja konstruējam paši savu realitāti, tad mūsu brīvībai nav robežu. Kā, pārfrāzējot kādu rakstnieku, saka Džonijs Rotens no pankroka grupas “Sex Pistols”: “Ja nekas nav patiess, viss ir iespējams.”[60]

Kā iespējams dzīvot bez metastāstiem? Deivids Hārvijs min četras iespējas. (1) Pieņem bezjēdzību. Izmanto eksistences totālo brīvību un dzīvo bez patiesības. Čehu rakstnieka Milana Kunderas vārdiem sakot, izmanto “nepanesamo esības vieglumu.”[61] (2) Atsakies no sarežģītības. Glābies vienkāršotos lozungos un seklos tēlos. To ir izvēlējies Endijs Vorhols un tie, kas ļaujas modei un paviršībai, spēlējot savu lomu un labi pavadot laiku. (3) Samierinies ar ierobežotu darbību. Tā kā nekas nav universāls, koncentrējies uz savu mazo pasaulīti. Noskaidro, pie kādas grupas tu piederi. Ja nevari mainīt pasauli, izmaini tuvāko apkārtni. (4) Konstruē pats savu valodu un pārvaldi to. Zinot, ka visi metastāsti ir tikai konstrukcijas, spēlē šo spēli pats. Lai aizstāvētu savu varu, izmanto pats savu “hiperretoriku”. Šis, kā apgalvo Hārvijs, ir visbīstamākais šizofrēnijas un terorisma veids.[62]

APŠAUBOT LĪDZEKĻUS

Savādi, ka kāda atsevišķa teorija ir tik ietekmīga, vienlaikus būdama tik vārīga. Tie, kas apgalvo, ka “patiesības nav”, izvirza šo apgalvojumu kā patiesu. Šāda domas virzība ir iekšēji pretrunīga.

Postmodernisma teorētiķi šo paradoksu atzīst. Stīvens Konors ironiski atzīmē, ka patlaban valda vienprātība par to, ka vienprātība ir neiespējama; ka mēs autoritatīvi paziņojam par autoritātes zudumu; ka zinātnieki raksta visaptverošus stāstus par to, ka visaptveroši stāsti ir neiespējami.[63] Kāds postmodernistu filozofs apgalvo, ka filozofa vienīgais uzdevums tagad ir “nosodīt priekšstatu par sava viedokļa esamību, tajā pašā laikā izvairoties no sava viedokļa par sava viedokļa esamību”.[64]

K.S.Luiss ir norādījis uz jebkuras tādas teorijas maldīgumu, kas noliedz saikni starp domu un patiesību. “Visas iespējamās zināšanas (..) ir atkarīgas no spriešanas ticamības.”

Informācija par pasauli var būt patiesa vienīgi tad, ja tā ļauj mūsu domāšanai gūt īstu izpratni. Teorija, kas izskaidrotu jebko, bet apgalvotu, ka mūsu domāšana nav ticama, kaitētu pati sev, jo šo teoriju būtu radījusi domāšana, un, ja domāšana nav ticama, tad pati teorija, protams, būtu apgāzta. Tā būtu iznīcinājusi pati savas pilnvaras. Tā argumentētu to, ka neviens arguments nav pārliecinošs - pierādītu to, ka pierādījumu nav - un tās ir blēņas.[65]

Luiss rakstīja šos vārdus 20. gs. 40-ajos gados, taču vārdi par domu, kas “iznīcina pati savas pilnvaras”, jau liecina par dekonstrukciju. Luiss uzskata, ka šādi argumenti atspēko paši sevi, taču dekonstrukcionistus šādas pretrunas nebaida. Viņi galu galā apgalvo, ka pretrunas ir raksturīgas visiem patiesības apgalvojumiem, kā arī pašai valodai. Dekonstrukcionisti atklājas pretrunās.

Daži zinātnieki, baiļojoties paši par savām pretenzijām uz objektivitāti un autoritāti, publicē jauna veida traktātus. Tā kā dekonstrukcionisti uzskata, ka valodas skaidrība ir ilūzija, viņu pašu raksti mēdz būt pārblīvēti, žargonismu pilni, neskaidri, un to lasītājam “nepieciešams izskaidrojums”. Citi eksperimentē ar jauniem akadēmiskas izteiksmes veidiem, kas ir fragmentēti, impresionistiski un bez jebkādas loģiskas sakarības. Šis “atklātais” akadēmiskās izteiksmes veids ir paredzēts kā “demokrātiski iesaistošs diskurss”, kas lasītājiem liek skaidrot pateikto un līdz ar to aktīvi piedalīties nozīmes radīšanā.[66] Kāds zinātnieks, piemēram, savu plašo, žargona pārsātināto diskusiju par “stila politiku” piebārsta ar reklāmām un Mikipeles attēliem. “Mans nolūks,” viņš saka, “ir izraisīt lasītājā to izklaidīgo, dīko garastāvokli, kas mums saistās ar televīzijas skatīšanos.”[67]

Tādējādi prāta dzīvei ir jauns modelis - nevis Sokrats, kas tirguslaukuma sarunās meklē patiesību, nevis Augustīns, kas Rakstu gaismā aplūko savu dzīvi, nevis Ņūtons, kas ar matemātisku precizitāti pēta dabu, ne arī laboratorijā strādājošs zinātnieks vai arhīvu liecības analizējošs vēsturnieks. Jaunais intelektuālo sasniegumu modelis ir apdullis telepārraižu skatītājs.[68]

Varbūt pat labāks modelis ir virtuālās jeb šķietamās realitātes aizsargcepure. Plaši popularizētā datoru, televīzijas un video spēļu savienība ļaus mums uzlikt aizsargcepuri, kas radīs ilūziju, ka atrodamies datoru ģenerētā pasaulē. Pēc šīs tehnoloģijas pilnveidošanas varēsim piedalīties multisensorās fantāzijās, it kā mēs būtu galveno lomu atveidotāji zinātniskās fantastikas filmās. Daži pat ar nepacietību gaida virtuālās realitātes prezervatīvus, kas piedāvās ieprogrammētas seksuālās fantāzijas.[69]

Saskaņā ar postmodernistiem, visa realitāte ir virtuālā realitāte. Mēs visi nēsājam aizsargcepures, kas projicē mūsu atsevišķās pasaulītes. Mēs varam šīs pasaules piedzīvot un tajās pazust, taču tās nav reālas. Tāpat arī viena cilvēka pasaule nav precīzi tāda pati kā cita. Tomēr mēs neradām paši savu realitāti. Mēs drīzāk pieņemam realitāti, ko izveidojis kāds cits. Gluži tāpat firmas, kas izstrādā virtuālās realitātes tehnoloģiju, programmē fantāzijas. Mūsu piedzīvoto tā saukto objektīvo pasauli patiesībā programmē lielas, bezpersoniskas sociālās institūcijas. Par spīti mūsu varoņdarbiem fantāzijas zemē - citplanētiešu iznīcināšanai un hologrāfisku princešu atbrīvošanai, mēs tikai spēlējam spēli. Patiesībā mēs esam pasīvi un atkarīgi no mūsu programmētāju žēlastības.

Lai ko arī teiktu intelektuālā elite, patiesība, protams, eksistē. Sava relatīvisma atbalstīšanai postmodernistiskie teorētiķi citē jaunas zinātniskas koncepcijas, piemēram, Haizenberga nenoteiktības principu, relativitātes teoriju, “jauno fiziku” un haosa teoriju. Tomēr īsti zinātnieki nav relatīvisti. Ja metastāstu nav, kāpēc “jaunie fiziķi” strādā pie vienotā lauka teorijas (mēģinājums izskaidrot gravitāciju, elektrību un citus dabas spēkus kā vienu grandiozu parādību)? Ja objektīvu datu no ārpasaules nav, kāpēc “jaunie fiziķi” grib būvēt dārgus daļiņu paātrinātājus?[70] Laikā, kad liela daļa universitāšu ieslīgst skepsē, zinātnieki un inženieri turpina veikt vienu atklājumu pēc otra.

Tomēr, ja postmodernisms ir reakcija pret apgaismību un objektīvas patiesības kultivēšanu, viens no upuriem var būt pati zinātne. K.S.Luiss brīdina:

Cilvēki kļuva zinātniski tāpēc, ka dabā cerēja ieraudzīt likumu, un likumu dabā viņi cerēja ieraudzīt tāpēc, ka ticēja, ka ir Likumdevējs. Lielākajā daļā moderno zinātnieku šī ticība ir mirusi: interesanti, cik ilgi vēl pastāvēs viņu paļāvība uz vienveidību. Divas svarīgas parādības jau ir vērojamas - hipotēze par likumiem nepakļautu dabu un atteikšanās no apgalvojuma, ka zinātne ir patiesa. Iespējams, ka esam daudz tuvāk zinātniskā laikmeta beigām, nekā domājam.[71]

Galvu reibinošie zinātnes un tehnikas sasniegumi bija modernā laikmeta augļi, un tā beigas tie var nepārdzīvot.

Arī morālie spriedumi turpina aizstāvēt savas tiesības, lai kā postmodernisti no tām censtos izvairīties. Jau pats apgalvojums, ka zināmām varas struktūrām ir raksturīga apspiešana, kas postmodernistu zinātnē atkārtojas aizvien no jauna, norāda uz morāles principu, ka cilvēkus apspiest nav labi. Kā novēro K.S.Luiss: “Ik reizi, sastopot cilvēku, kas apgalvo, ka netic īstam labajam un ļaunajam, redzēsiet, ka pēc brīža šis cilvēks to jau būs aizmirsis: viņš var lauzt solījumu jums, taču, ja mēģināsiet lauzt solījumu viņam, viņš sūdzēsies, ka tas nav godīgi.”[72] Postmodernisti biežāk nekā vairums cilvēku sūdzas par dažādu varas struktūru negodīgumu un vienmēr pieprasa iejūtību, iecietību un taisnīgumu. Vai viņi neaptver, ka vēršas pie transcendentām, autoritatīvām, absolūtām, morālām patiesībām? Vai viņi tiešām domā tā, kā saka, godīgi turoties pie savas teorijas konsekvencēm, vai arī maskē kādus citus uzskatus? Citiem vārdiem sakot, vai ir iespējams dekonstruēt dekonstrukcionismu?

DEKONSTRUKCIJA UN KRISTIETĪBA

Līdz šim es dekonstrukcionismu kritizēju. Tagad, kā piemēru izmantojot kādu postmodernu paradoksu, es zināmā mērā to gribētu aizstāvēt.

Daudzi kristīgie zinātnieki apgalvo, ka modernisma sabrukums un postmodernā laikmeta atnākšana sola atgriešanos pie ortodoksās kristietības. Tā kā intelektuālā kultūra atzīst, ka patiesības pamata tai nav, šī var būt laba iespēja kristiešiem, kuriem patiesības pamats tiešām ir. Jaunais intelektuālais klimats atbruņo parastos uzbrukumus kristietībai un piedāvā jaunas iespējas kristietības aizstāvībai.

Noraidot patlaban modē esošos Marksa, Freida un Nīčes filozofiskos pieņēmumus, kristieši var formulēt paši savu “aizdomu hermeneitiku”. Kristieši tic, ka cilvēka zemapziņā slēpjas kaut kas vēl spēcīgāks un ļaunāks par naudu, seksu un varu. Tas ir grēks. Kristieši tic, ka grēkā kritušos cilvēkus gan stimulē, gan kavē iedzimta tieksme sacelties pret Dievu.

Kristieši var piekrist, ka cilvēki tiešām konstruē paši savas nozīmes - filozofijas, reliģijas, ideoloģijas un racionalizācijas, veltīgi mēģinot izvairīties no Dieva patiesības. Savu nozīmju radīšanu un savu dievu atzīšanu vienīgā dzīvā Dieva vietā sauc par elkdievību. “Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā, debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī, zem zemes,” (2. Moz. 20,4). Elkdievība ir patiesības noraidīšana un mēģinājums aizstāt Dievu. “Viņi dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju” (Rom. 1,25; skat. arī Jes. 44,9-19).

Elki ir jāgāž. Tas attiecas ne tikai uz darinātiem tēliem, bet arī uz prāta konstrukcijām. Pāvils saka: “Mēs apgāžam prātojumus un visas augstprātīgās iedomas, kas paceļas pret Dieva atziņu” (2. Kor. 10,5). Tas prasa zināmu dekonstrukciju.

Modernais laikmets kristietību pakļāva iznīcinošai kritikai, darot to apgaismotā racionālisma un zinātniskās objektivitātes vārdā. Postmodernajā intelektuālajā klimatā daudzi no šiem iebildumiem ietekmi ir zaudējuši. Postmodernā analīze atklāj pieņēmumus un pasaules uzskatus, kas apslēpti pat šķietami objektīvos apgalvojumos. Šajā spēlē var piedalīties arī kristieši.

Piemēram, kas ir Darvina evolūcijas teorija - zinātnisks fakts vai konstrukcija? Darvina teoriju var dekonstruēt, apskatot tā laika kontekstā un pievēršot uzmanību vārdu izvēlei. Evolūcijas teorija apgalvo, ka progresu rada brīva konkurence un dabiskā izlase. Vai tā ir bioloģija, vai arī deviņpadsmitā gadsimta kapitālisms ar tam raksturīgo neiejaukšanās politiku? Vai tā ir objektīva zinātne, vai arī varas aizstāvēšana - mēģinājums racionāli izskaidrot britu imperiālismu, nabagu apspiešanu un plēsonīgu sabiedrības uzvedību, pārvēršot to par dabas likumu? Tā mūsdienu postmodernisti varētu dekonstruēt Darvinu (lai gan es nezinu, vai viņi to dara). Šādam uzbrukumam kristieši varētu pievienoties.

Tomēr kristieši iedziļinātos jautājumā vairāk, koncentrējoties uz Darvina teoloģisko un morālo izvairību. Darvina evolūcijas teorija ir kārtējais cilvēku mēģinājums izvairīties no Dieva. Darvins mēģina izskaidrot radīšanu bez Radītāja. Līdz ar to biblisko mīlestības un laipnības morāli viņš pārvērš par egoisma un vardarbības kontraētiku. Tas viss noved pie grēka.

Franča Šefera “pasaules uzskata kritika” - kultūras, filozofijas un mākslas netieši pausto pasaules uzskatu atklāšana - ir ļoti postmoderna pieeja. Šefera popularizētā un citu kristīgo zinātnieku pārņemtā koncentrēšanās uz pasaules uzskatiem līdzinās postmodernistu uzmanībai pret “metastāstu” un “paradigmu” virkni. Veids, kādā Šefers parāda to, kā laicīgi patiesības izklāsti maskē komplicētus filozofiskus un reliģiskus pieņēmumus, ir augstākā mērā postmoderns. Tāda ir arī viņa evaņģēlistiskā metode, kas iedziļinās neticīgo dzīves un uzskatu pretrunās, “noceļ jumtu”, aizved grēcinieku līdz izmisuma robežai, salauztu, bet atvērtu Dieva žēlastībai. Šefers nedekonstruēja tekstus; viņš dekonstruēja grēciniekus.[73] Šefers nekādā ziņā nav postmodernists, bet viņš ir mazliet postmoderns teologs.

CILVĒKU VALODA UN DIEVA VALODA

Kristieši var piekrist postmoderno teorētiķu uzskatiem, ka nozīmi veido valoda. Bet, ja laicīgie teorētiķi pieņem, ka valoda ir tikai cilvēkiem raksturīgs fenomens, tad kristieši iet daudz, daudz tālāk.

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. (..) Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības (Jņ. 1,1-5.14).

Valoda - Dieva valoda - eksistēja pirms cilvēkiem un pirms fiziskā visuma. Domai un personībai valoda ir tiešām būtiska. Dieva Vārds ir būtiska Viņa neizdibināmās esības daļa.

Turklāt Dieva valoda izveidoja pasauli. Visumu, saskaņā ar 1. Mozus grāmatu, radīja runas aktu virkne. (“Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma.” Un gaisma tapa,” un tā tālāk [1. Moz. 1,3].) Dieva vārds rada visu, ko tas nosauc. “Ar Tā Kunga vārdu ir radītas debesis. (..) Jo Viņš runāja, un tā notika” (Ps. 33,6.9). Pirms Dievs runāja, “zeme bija neiztaisīta un tukša” (1. Moz. 1,2); Dieva vārds eksistencei deva formu un pilnību. Visuma kārtība, zinātnes likumu realitāte, valodai līdzīgie ģenētiskie kodi un fizikas matemātiskā konsekvence - tā visa sākums ir Dieva vārdā.

Cilvēkiem, tāpat kā Dievam, ir valoda. Dievs ir personisks, spējīgs domāt un ar valodas starpniecību veidot attiecības. Ādams un Ieva varēja runāt, jo bija veidoti pēc Dieva līdzības. Viņu personības, tai skaitā valodas spēju, pirmsākums bija Dieva personība un valoda. Tomēr 1. Mozus grāmata atklāj, ka Dieva un cilvēku valoda bija atšķirīga jau pirms grēkākrišanas.

Tad Dievs Tas Kungs veidoja no zemes ikvienu lauka zvēru un ikvienu putnu gaisā un pieveda tos pie cilvēka, lai redzētu, kādā vārdā viņš tos nosauks, un, kā cilvēks nosauktu ikvienu dzīvu radījumu, tāds lai būtu tā vārds. Un cilvēks nosauca vārdā visus lopus, visus putnus gaisā un visus lauka zvērus (1. Moz. 2,19-20).

Zīmīgi, ka Dievs cilvēkiem deva zināmu valodas autonomiju. Ādams Dieva izveidotajam drīkstēja dot vārdu. “Kā cilvēks nosauktu ikvienu dzīvu radījumu, tāds lai būtu tā vārds.”

Atšķirība starp Dieva visvarenajiem vārdiem un cilvēka vārdiem, kas ir īslaicīgi un patvaļīgi, nozīmē to, ka cilvēka valoda pati par sevi nav svēta. Tā ir mainīga, ierobežota un diezgan neveikla. Gluži tāpat, kā ir milzīga atšķirība starp bezgalīgo Dievu un ierobežoto, kaut gan bezgrēcīgo radību, arī starp cilvēka un Dieva valodu ir dabiska plaisa. Līdz ar grēkākrišanu šī plaisa un cilvēku valodas ierobežotība kļuva vēl dziļākas un komplicētākas.

Lai Ādamu un Ievu ievilinātu grēkā, velns lietoja vārdus. Atdalot valodu no patiesības, viņš izgudroja melus. Velns jeb čūska apšaubīja Dieva vārdu (“Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?” [1. Moz. 3,1].). Ieva grēkoja; tad pierunāja grēkot Ādamu. Lai izdarīto apspriestu un viens otru notiesātu, viņi lietoja valodu. Viņi slēpās no Dieva balss (“Tad viņi sadzirdēja Dieva Tā Kunga balsi (..) , tad cilvēks un viņa sieva paslēpās” [ 1. Moz. 3,8].).

Laika gaitā cilvēku valodas grēcīgums auga, līdz kamēr Dievs pašai valodai piesprieda īpašu sodu. “Visai pasaulei toreiz bija viena mēle un vienāda valoda” (1. Moz. 11,1). Cilvēces vienotība un spēja citam citu saprast liekas utopisks ideāls, taču šie cēlie mērķi piemirst cilvēka grēka realitāti. Cilvēku vienotība nozīmēja to, ka tirānijas, elkdievības un jebkāda ļaunuma iespējas vienīgi palielinājās. Kad apvienotie cilvēki sāka būvēt lielu pilsētu ar torni, kas sniegtos debesīs, Dievs iejaucās.

Lūk, tā ir viena tauta, un tiem visiem ir viena valoda. Tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tie nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams. Iesim, nolaidīsimies un sajauksim viņu valodu, ka tie vairs nesaprot cits cita valodu (1.Moz. 11,6-7).

Pēc Bābeles cilvēku valoda ir sajaukta. Mēs vairs nevaram cits citu pilnībā saprast. Lai gan domājam, ka ar valodu ceļam konstrukcijas, kas sniedzas debesīs, patiesībā mēs lietojam vārdus, lai saceltos pret Dieva vārdu.

Dieva vārds rada un tiesā, taču arī pestī. Dievs uzrunāja Ādamu un Ievu un deva savu vārdu kā solījumu visiem patriarhiem. Cilvēku valodā Dievs atklājas praviešu vārdos un inspirētajā Bībeles tekstā. Dieva Vārds ir ne tikai augstāks par cilvēku valodu; tam ir pavisam cita daba. Dieva Vārds ir Jēzus Kristus, otrā Trīsvienības persona. Dieva valoda nav tikai nozīmīgas skaņas vai zīmes uz papīra; tā ir Dieva prāts, Viņa Es, Viņa vienpiedzimušais Dēls, kas iemiesojās pasaulē, ko Viņš pats runājot bija radījis: “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū” (Jņ. 1,14). Iemiesotais Vārds mira pie krusta, lai izpirktu visus cilvēces grēkus. Vasarsvētki atcēla Bābeles lāstu, un Svētā Gara dāvanas apustuļiem ļāva sludināt tā, ka to saprata daudzās valodās runājoši cilvēki (Ap. d. 2,1-12).

Dievs ar savu vārdu spēcīgi strādā joprojām. Ik reizi, kad lasām Bībeli, ik reizi, kad mācītājs saka sprediķi par Svēto Rakstu tekstu, ik reizi, kad kādam skaidrojam Evaņģēliju, Svētais Gars strādā. “Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs, un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes un ir domu un sirds prāta tiesnesis” (Ebr. 4,12). Gluži tāpat kā Dieva vārds radīja visumu no nekā, tas var arī radīt ticību grēcinieka sirds bezveidīgajā tukšumā. “Tātad ticība nāk no sludināšanas, un sludināšana - no Kristus pavēles” (Rom. 10,17).

Postmodernie teorētiķi dara pareizi, koncentrējoties uz valodas centrālo lomu. Taču viņiem valoda ir cietums, kultūras auglis. Pēc viņu domām, ārpus valodas nav ne transcendenta logos, ne nozīmes. Viņi pieņem, ka Dieva nav. Tiem, kas tomēr tic Dievam un transcendentam logos, kas ir Jēzus Kristus, stāvoklis ir vēl sarežģītāks.

Jā, cilvēku valodai ir raksturīgi trūkumi, robežas un nenoteiktība. Mūsu valoda ir neveikla; vārdu pielietojums domu paušanai dažkārt līdzinās mēģinājumam ievērt adatā diegu ar cimdiem rokās. Taču cilvēku valoda ir dievišķas valodas zīme vai pēdas. Valoda dažkārt var traucēt, taču tā arī nes atklāsmi. Nozīme nav tikai subjektīva; redzamā pasaule ir balstīta Dieva vārdā, kas noteica tās formu un deva tai objektīvu nozīmi. Nodarbojoties ar zinātni, mēs ne tikai ar prātu veidojam modeļus, bet, savā ziņā, lasām visumā ierakstīto dievišķo valodu. Valoda nav vienkāršs cietums; no ārpuses tajā var ielauzties Dieva vārdi un mūs atbrīvot.

SAPRĀTA ROBEŽAS

Kristīgie teologi vienmēr ir uzsvēruši cilvēka saprāta ierobežotību. Augustīns, Akvīnas Toms, Luters, Kalvins - visi piekrīt, ka mūsu prāts ir pagrimis. Tas nenozīmē, ka kristieši saprātu noraidītu pavisam. Savā jomā tas ir derīgs. Akvīnas Toms pat ticēja, ka saprāts var pierādīt Dieva eksistenci, tomēr uzsvēra, ka tas nevar pateikt, kāds ir Dievs vai ko Viņš paveicis mūsu pestīšanai. Zināšanas par to, ka Dievs ir trīsvienīgs, ka Viņš bija iemiesojies Kristū, ka Viņš mūs mīl, gūstamas tikai caur atklāsmi. Luters un Kalvins apšaubīja, vai saprāts vispār var aizvest pie Dieva. Vienīgais, ko varam uzzināt par Dievu un citām garīgām realitātēm, ir tas, ko Viņš mums grib atklāt. Mēs pilnībā esam atkarīgi no Dieva vārda.

Postmodernisti dara pareizi, apšaubot apgaismības augstprātīgo pieņēmumu, ka cilvēka saprāts var atbildēt uz ikvienu jautājumu un atrisināt ikvienu problēmu. Taču viņi kļūdās, noliedzot saprātu pavisam. Viņi dara pareizi, apšaubot moderno patiesību drošību; viņi kļūdās, intelektuālā relatīvisma labā atmetot pašu patiesības jēdzienu.

Bez ticības Dievam ir grūti izvairīties no postmodernistiskiem secinājumiem. Ja transcendenta logos nav, tad nevar būt nekādu absolūtu vērtību, nekādas nozīmes ārpus cilvēciskās kultūras, nekāda ceļa ārā no valodas cietuma. Šādas postmodernas teorijas var simbolizēt laicīgās domas attīstības gala iznākumu - skepsi, kas vēršas pati pret sevi, cilvēku autonomiju, kas atklāj pati savu vājumu. Postmodernisms var simbolizēt strupceļu cilvēku mēģinājumam iztikt bez Dieva - imploziju, dekonstrukciju.

Patiesība eksistē, lai gan tā mums bieži izkrīt no prāta, un mēs varbūt to nespējam aptvert pilnībā. Kristieši to ir zinājuši vienmēr. Dieva vārdā atklātais ir absolūti patiess. Šīs patiesības var pārdomāt, sakombinēt ar citām patiesībām un pielietot. Turklāt atklāsme, ka Dievs radīja visumu, dod mums pamatu ticēt citiem objektīvās patiesības veidiem.

Tas nenozīmē, ka cilvēki ar prātu varētu aptvert Dieva atklāsmes plašumu un komplicētību. Ir kāds sens stāsts par teologu, kas, staigādams pa liedagu, centās izprast Trīsvienības doktrīnu. Viņš pamanīja zēnu, kas smiltīs bija izracis bedri un pildīja to ar okeāna ūdeni. Teologs aptvēra, ka mēģina darīt to pašu - bezgalīgo Dieva esības okeānu cenšas ievietot niecīgajā cilvēka prāta bedrītē.

Kā norādījis Francis Šefers, Bībeles atklāsmes ir patiesas, bet nav visaptverošas.[74] Tā neatklāj visas patiesības par Dievu un pasauli. Svētie Raksti ir neizsmeļami bagāti, izklāstot garīgās realitātes sarežģītību. Dievišķās izredzētības un cilvēku pienākumu paradoksi, Trīsvienības un Jēzus Kristus iemiesošanās mistērijas, visas pasaules grēku uzņemšana Jēzus šķīstajā miesā un to izpirkšana pie krusta - šīs patiesības cilvēka ierobežoto prātu biedē. Tie, kas šādas mistērijas pārdomā, nevar cerēt, ka ar prātu tās pilnībā aptvers; drīzāk, pestīšanas noslēpumus apcerot, tie var vienīgi teikt slavas dziesmas (Rom. 11,33-36).

Turklāt Bībelē atklātie fakti par Dievu un vēsturi prasa izskaidrojumu. Rezultātā pat to vidū, kuri ir vienisprātis par Rakstu absolūto nekļūdīgumu un autoritāti, eksistē dažādas teoloģijas.

Postmodernie zinātnieki ir pētījuši interpretācijas procesu - “hermeneitiku”, parādot ar teksta nozīmes skaidrošanu saistītās grūtības un sarežģījumus.[75] Šāds pētīšanas veids ir vērtīgs, jo vēlreiz apliecina cilvēka prāta neveiklību, parāda aizspriedumu un subjektivitātes uzbrukumus mūsu visvienkāršākajiem izpratnes mēģinājumiem. Daudzi hermeneitikas speciālisti apgalvo, ka teksta izpratnei nepieciešama “interpretējoša kopiena”, kuras pieņēmumi un valoda interpretāciju dara iespējamu.

Pati Bībele skaidri rāda, ka Dieva vārda izpratne nāk vienīgi caur Svētā Gara atklāsmi, kas darbojas caur vārdu un iemājo Kristus baznīcas locekļos (1. Kor. 2,9-16). Tas never durvis ne subjektivitātei, ne personīgai interpretācijai (2. Pēt. 1,20). Svētais Gars izmanto Gara inspirētos Bībeles vārdus, lai lasītājiem iedvestu vainas apziņu par grēku un liecinātu par Jēzus Kristus darbu (Jņ. 16,8-15). Baznīca kļūst par zināmu interpretējošu kopienu.[76]

Rakstu skaidrošanu tomēr var pārāk sarežģīt. Vairumā gadījumu to nozīme ir nepārprotami skaidra. Galvenā problēma nav Bībeles interpretēšana, bet tās autoritātes atzīšana - jo sevišķi, kad tā ir pretrunā ar mūsu pašu vēlmēm - un paklausība tās mācībai.

Kā grēciniekiem mūsu prāta spējas ir ne vien ierobežotas, bet arī maldinošas (Rom. 1,21-28). Mūsu grēcīgā daba mudina sacelties pret visas patiesības pirmsākumu. Mēs apšaubām Dievu un par augstāko autoritāti ieceļam paši sevi. Savu prātu, lai cik aizkustinoši neveikls tas arī nebūtu, mēs lietojam, lai racionāli izskaidrotu grēkus un konstruētu sistēmas, kas ļautu iztikt bez Dieva.

Te, “apšaubot līdzekļus”, kristieši dara pareizi. Kristiešiem jābūt pilnībā atkarīgiem no Dieva atklāsmes, kas cilvēku valodā dota Rakstu “tekstā”. Postmodernisti norāda uz valodai raksturīgo neskaidrību, un liela daļa no viņu teiktā par cilvēku valodas neprecizitāti un nepastāvību ir pamatota. Tomēr kristiešiem ir jāuzsver, ka valoda ir arī atklāsmes nesēja. Absolūta patiesība cilvēka prātam var nebūt pilnībā saprotama, taču tā pastāv.

Kristieši var piekrist, ka modernisma un apgaismības pretenzijas uz to, ka ar reducējošas zinātnes palīdzību viņi ir satvēruši patiesību, ir nenopietnas. Bet kristieši var iet tālāk par postmodernismu un atklāt nozīmes būtību, kura paliek pēc tam, kad tiek nojauktas visas cilvēciskās konstrukcijas. Lai gan cilvēki un visi viņu darbi ir nepastāvīgi, trausli un, kā postmodernistu zinātnieki demonstrē, lemti nemitīgai mainībai, transcendenta patiesība un transcendenta valoda pastāv.

Jo visa miesa ir kā zāle, un visa viņas godība kā zāles zieds. Zāle nokalst, un viņas ziedi nobirst, bet Dieva vārds paliek mūžīgi (1. Pēt. 1,24; Jes. 40,6-8).

KRITIZĒJOT CILVĒCISKO

Pēdējos divos gadsimtos modernā doma kristietībai ir uzbrukusi saprāta un humānisma vārdā. Kristīgā teoloģija tika atmesta kā saprātīgu, izglītotu cilvēku necienīga māņticība. Arī kristīgo morāli atmeta kā represīvu un tādu, kas balstīta uz bailēm un vainas apziņu. Gluži tāpat kā reliģiskās dogmas būtu jāaizstāj ar cilvēciskā saprāta dogmām, reliģiskās vērtības būtu jāaizstāj ar cilvēciskām vērtībām. Vadoties pēc šiem humānistiskajiem pieņēmumiem, visu lietu mērs ir cilvēks, nevis Dievs. Labs ir nevis tas, ko diktē kāds abstrakts Dievs, bet tas, kas veicina cilvēku atbrīvošanos, izaugsmi un progresu. Tā vietā, lai koncentrētos uz Dievu, mums būtu jākoncentrējas uz cilvēku. Šis mudinājums uz humānismu, par ko var gūt pārskatu, sākot ar grieķiem, caur renesansi, līdz tā apoteozei moderno sekulāro humānistu vidū, ir bijis nopietns bibliskās kristietības sāncensis.

Gluži tāpat kā apgaismības saprātu, postmodernā doma demontē arī humānismu. Kristieši var atvilkt elpu, jo humānisms bauda aizvien mazāku labvēlību. Un tomēr, gluži tāpat kā postmodernā saprāta kritika turpina noraidīt visas pretenzijas uz absolūtu patiesību, ieskaitot arī biblisko doktrīnu, postmodernais antihumānisms turpina mazināt cilvēka nozīmīgumu, uzbrūkot personībai un pašam indivīda jēdzienam. Kristiešiem, kas tic dvēseles nemirstībai un katra cilvēka vērtībai, jo cilvēks nes Dieva tēlu un Viņš to mīl, ir jāprotestē.

Kristieši vēlreiz var izbaudīt to, ka jaunākā sekulārā ideoloģija iznīcina viņu veco ienaidnieku, līdz brīdim, kad jaunais uzvarētājs vērsīsies pret viņiem. Divu gadsimtu garumā kristietībai uzbruka racionālisma un humānisma vārdā. Tagad, kad uzbrūk visam racionālajam un humānajam, kristieši ir paradoksālā situācijā, jo tiem jāaizstāv saprāta un cilvēka vērtība. Kaut arī modernisma palieku likvidēšanai kristieši varētu izmantot postmoderno humānisma kritiku, jaunais ienaidnieks var izrādīties vēl bīstamāks.

Mūsdienu cilvēku stāvokli kāda jauna pankrokere rezumē tā:

Es piederu Tukšajai Paaudzei. Man nav nekādas pārliecības. Es nepiederu nevienai kopienai, tradīcijai vai kam tamlīdzīgam. Es esmu pazudusi šajā plašajā, plašajā pasaulē. Es nepiederu nekam. Man nav absolūti nekādas identitātes.[77]

Viņas vārdus kā drošu kredo ir pieņēmuši daudzi postmodernisti, kas šo brīvi plūstošo noteiktas identitātes trūkumu uzskata par maksimālu atbrīvotību. Taču kristiešiem viņas vārdi šķiet rūgti un traģiski. Bez pārliecības, kopienas, tradīcijas un identitātes viņa ir ne vien tukša, bet pati ar savu piekrišanu pazudusi.

Postmodernajiem uzskatiem var būt postoša ietekme uz cilvēka personību. Ja nav nekādu absolūtu vērtību, ja patiesība ir relatīva, nav iespējama ne stabilitāte, ne dzīves nozīme. Ja patiesība ir sociāli konstruēta, tad morāles direktīvas ir tikai despotiskas varas maskas un personiska identitāte ir ilūzija.

Postmodernās idejas atspoguļojas spiedienā uz mūsdienu sabiedrību. Gan šīs idejas, gan spiediens tiek pastiprināti ar elektroniskām tehnoloģijām - televīzija, datortehnika un citas progresīvās tehnoloģijas draud izmainīt cilvēka būtību. Jaunās tehnoloģijas izraisītais domāšanas veids draud iznīcināt secīgu domāšanu un līdz ar to jebkādu vienotu apziņu. Masu kultūrai kļūstot aizvien bezpersoniskākai, individualitāte nomaldās masu uzskatos vai segmentētos grupējumos. Cilvēks ir pazudis. Kamēr daudzi postmodernisti domā, ka šis personības zudums ir ļoti labs, kristiešiem atliek vien savākt to, kas atlicis no cilvēciskuma.

KRITIZĒJOT CILVĒCISKO

“Vispārsteidzošākais postmodernismā ir tas,” saka Deivids Hārvijs, “ka tas pilnībā pieņem īslaicīgumu, fragmentāciju, nesakarīgumu un haotiskumu.”[78] Fragmentāciju un haosu atzina arī modernisms, taču tas pret nekārtību un bezjēdzību cīnījās, cenšoties haosu sakārtot. Postmodernisms turpretim haosu pieņem, apstiprina un izmanto. Hārvija vārdiem sakot: “Postmodernisms nemēģina to pārspēt, tam pretoties, ne arī definēt “mūžīgos un nemainīgos” elementus, kas tajā varētu atrasties. Postmodernisms peldas, pat grimst fragmentārajās un haotiskajās pārmaiņu straumēs, it kā nekā cita vairs nebūtu.”[79]

Sabīne “Nepanesamajā esības vieglumā”, pa modes viļņiem liegi slīdošais Endijs Vorhols un viņa kultivētais seklums, datoru un video pasaulē dzīvojošie kiberpanki, bezpajumtnieki, kas noraida patvērumu un labprātāk dzīvo atklātās, bīstamās pilsētas ielās - šie ir postmodernā humānisma tipāži.

Mūsdienu akadēmiskā pasaule rosīgi dekonstruē cilvēcisko. Modernisms bija ieplānojis Dieva nāvi. Deivids Levins rāda, kā postmodernisms sper nākamo soli: paturot domu, ka Dievs ir miris, postmodernisms plāno savu nāvi.[80]

Svarīgāko ieguldījumu jaunajos uzskatos par cilvēku devis vācu eksistenciālists Martins Heidegers. “Periodu, ko saucam par moderno,” raksta Heidegers, “definē fakts, ka par visu lietu centru un mēru kļūst cilvēks.”[81] Heidegers pareizi norāda uz humānisma un modernisma attiecībām. Šīs saiknes dēļ modernisma postmodernistiskā kritika skars arī humānismu.

No Heidegera sarežģītās filozofijas izriet liela daļa postmodernistiskās teorijas. Heidegers mēģināja konstruēt jaunu humānismu, kas, kā atzīmējuši viņa darbu komentētāji, patiesībā ir sava veida antihumānisms. Deivids Levins skaidro: “Heidegera “humānisms” ir radikāli atklāts: tas mūs kā cilvēkus novieto, nostata, atbrīvo, lai arī mēs būtu atvērti esībai, kas ir radikāli decentralizējoša.”[82] Ja modernie eksistenciālisti uzsvēra aktīvu nozīmes radīšanu, Heidegers propagandēja vienkāršu “atvērtību” eksistencei, pieņemot objektīvas nozīmes trūkumu un kultivējot pasīvāku “atvērtību” pieredzei. Autentisku “esības” pieredzi dod nevis kāda dzīves mērķa konstruēšana, bet gan “decentralizējošas pieredzes” - tas ir, tādas pieredzes, kas sašķoba mūsu stabilos uzskatus.

Turklāt Heidegers uzbruka vispārēja cilvēciskuma jēdzienam, kas “cilvēci” paceļ pāri un nostata pret dabu, atsevišķiem cilvēkiem un kultūrām. Levina vārdiem sakot: “ ‘Cilvēks’ nevar palikt kā vienīgais mērs un pamats, jo panes iedomību, ir neiecietīgs pret atšķirīgo, nevērīgs pret zemes ekoloģiju un totalitārismu.”[83] Cilvēki, pēc Heidegera domām, vairs nav centrā. Centra nav.

Pēc Patrīcijas Vo domām, termins “postmodernisms” pirmoreiz tika lietots literatūras kritikā 20. gadsimta 50-ajos gados, lai aprakstītu amerikāņu dzejnieka Čārlza Olsona “jauno neantropocentrisko dzeju, kuras heidegeriskais antihumānisms bija vērsts uz “cilvēku” kā tādu pasaules būtni, kas ir tikpat radikālā stāvoklī kā jebkurš cits objekts.”[84] Pieņēmums, ka cilvēks ir lielā mērā līdzīgs “jebkuram citam objektam”, ir saistīts ar divām galvenajām postmodernās domas ideoloģiskajām kustībām: apkārtējās vides aizsardzību un politisko radikālismu.

Ja modernisms tiecās pēc cilvēka kontroles pār dabu, postmodernisms cildina dabu uz cilvēku rēķina. Kaut arī dabas mīlestība un rūpes par vidi ir slavējamas, daudzi vides aizsargātāji ieslīgst antihumānās galējībās. Deivids Brauns, bijušais kluba “Sjerra” vadītājs, uzskata, ka cilvēku dzīves izpostīšana nav traģiskāka par tuksneša izpostīšanu. “Kaut arī jaunu cilvēku nāve karā ir nelaime,” viņš saka, “tā nebūt nav nopietnāka par cilvēces ietekmi uz kalniem un tuksnešiem.”[85] Somu Zaļās partijas aktīvists Penti Linkola apgalvo, ka cilvēki ir evolūcijas kļūda un zemes posts. Linkola izjūt lielāku līdzjūtību pret apdraudētajām insektu sugām nekā pret bada nāvē mirstošajiem Āfrikas bērniem.[86]

Vides aizsardzības ekstrēmisms ir izplatījis arī dzīvnieku tiesību kustību. Pasaulē bez absolūtām patiesībām nav pamata teikt, ka cilvēki ar kaut ko būtu labāki par citām sugām. Uzskats par savas sugas pārākumu citu sugu vidū tiek nosodīts kā “sugu diskriminācija”, kas ir morāli līdzvērtīga rasismam. Pēc Ingrīdas Šūkirkas, kustības “Cilvēki par ētisku attieksmi pret dzīvniekiem” prezidentes, domām: “Žurka ir tas pats, kas cūka vai suns, vai zēns.”[87] Viņa uzskata, ka cilvēkbērns ne ar ko nav labāks un viņam nevajadzētu būt privileģētākam par suni, cūku vai žurku.

Nav brīnums, ka cilvēkbērni ir kļuvuši par īpašu postmodernās politikas objektu. Vides aizsardzības argumenti ir uzkurinājuši centienus limitēt pasaules iedzīvotāju skaitu, ierobežojot bērnu dzimstību. Jaunais antihumānisms neizbēgami vēršas pret bērniem, pieņemot, ka jauna cilvēka dzīvība ir problēma, kas apdraud zemes un vecāku bagātības. Gandrīz nav dzirdams klasiskais uzskats, ka pats bērns ir bagātība, vērtīgs cilvēces papildinājums.[88]

Līdz ar to mums ir “tiesības uz abortiem”. Šis veids, kā iznīcināt bērnus, ir kļuvis par vienojošu politisku lietu. Ticība “tiesībām uz abortiem” var kalpot kā postmodernistiskā jūtīguma apzīmējums. Jaunais antihumānisms izpaužas jaunajā radikālajā politikā.

Postmodernistiskie domātāji uzskata, ka humānisms un modernisms beidzas ar apspiešanu. “Moderno laikmetu esam skatījuši pietiekami, lai redzētu, kā saprāta humānisms, [kaut arī] atbrīvojošs, tomēr rada, pārrada un pat leģitimē apstākļus atsvešinātībai un apspiešanai,” saka Deivids Levins. “Postmodernajā situācijā, kas daļēji ir apzināšanās jautājums, vecajam saprāta skatījumam un tā humānisma “Cilvēkam” nav iespējams uzticēties.”[89]

Dīvaini, ka humānisma cietsirdību postmodernie teorētiķi drīzāk saskata Rietumu kapitālismā un demokrātijā, nevis marksismā, uz ko šo kritiku pamatoti varētu attiecināt. Atcerēsimies, ka daudzi Rietumu mācībspēki ir sociālie konstruktīvisti, kas tic, ka uztveramo realitāti rada sabiedrība. Tas labi saskan ar Marksa kolektīvisma teorijām, kam sociālie konstruktīvisti ir parādā. Tas, ka klasiskais marksisms kā ekonomiska un sociāla modernistu teorija ir diskreditēts, Rietumu intelektuāļus neatbaida. Postmodernisti sevi uzskata par “postmarksistiem”.

Deivids Horovics paskaidro:

Revolucionārajam proletariāta internacionāles mītam neviens vairs netic, taču Marksa diskreditēto paradigmu ir atdzīvinājuši viņa epigoņi Amerikas augstākajās mācību iestādēs. Šīs atdzimšanas atbalsta punkts bija tāda postmarksistisku teoriju attīstība, kas trūkstošo revolucionāro terminu aizstāja ar citām "apspiestajām" grupām - melnādainajiem, sievietēm un homoseksuālistiem. Katras šādas teorijas pamatā ir konstruktīvistu uzskats, ka rases, šķiras vai dzimuma sociālā konstrukcija rada priekšnoteikumu savai sociālajai "apspiestībai". Tā sievietes vēsturiski ir bijušas izslēgtas no zināmām lomām nevis bioloģisko realitāšu rezultātā (piemēram, bērnu radīšanas risks pirms moderno medicīnas tehnoloģiju attīstības), bet tādēļ, ka "patriarhālā sabiedrība" viņu lomas ir definējusi tā, lai vīrieši viņas varētu apspiest.

Vajadzētu būt acīmredzamam, ka radikāla teorija patiesībā ir radikāla vienkāršu ļaužu cilvēciskuma un cieņas noniecināšana. (..) Saskaņā ar šiem radikālajiem uzskatiem, sabiedrība neatspoguļo ne dabu, ne vēsturi un atsevišķiem cilvēkiem nav nekādas līdzdalības savā vēsturiskajā liktenī. Viņi nav nekas vairāk kā sociāli radījumi.[90]

Marksisti, kas valdīja Padomju Savienībā, individualitāti uzskatīja par buržuāzisku jēdzienu, par vidusšķiras neatkarības, privātīpašuma un brīvas saimniekošanas vēlmes manifestāciju. Komunisms visas personiskās identitātes izpausmes tiecās likvidēt kolektīvās un sabiedriskās apziņas labā. Skolas vairāk veicināja grupu nekā individuālas sacensības. Mākslā sociālistiskais reālisms cilvēkus attēloja kā sociālo šķiru pārstāvjus un nevis kā atsevišķus indivīdus. Visur tika veicināta pakļaušanās un grupas solidaritāte un grauta individualitāte.

Tāpat postmarksisti cenšas dekonstruēt arī personiskās identitātes jēdzienu. N. P. Riki rezumē Rolāna Barta, Mišela Fuko un Žaka Deridā izteikto personiskās identitātes kritiku: "Saskaņā ar pašreizējo teoriju, identitāte, tas ir, individualitāte un pakļautība, tiek uzskatīta par konstrukciju, (..) ko veido to spēku tīkls, kam apziņa drīzāk ir sekas, nevis cēlonis."[91] Mēs jūtamies kā konkrēti indivīdi ar savām domām un pieredzi, tomēr, tā kā dzīve ir kulturāli determinēta un tā kā pat domas veido valoda, šī individualitāte ir tikai ilūzija.

Līdz ar to arī tādi jēdzieni kā morālā atbildība un personiskā brīvība ir Rietumu buržuāziskās kultūras radītas ilūzijas. Fuko pat apgalvoja, ka "brīvības jēdziens ir valdošo šķiru izgudrojums".[92] Demokrātija trenē pilsoņus uzraudzīt pašiem sevi; tos, kas domā, ka ir brīvi, patiesībā kontrolē daudz prasmīgāk nekā tos, kas dzīvo policejiska režīma valstīs.

Atcerēsimies, ka postmodernistiskie teorētiķi, vadoties pēc "aizdomu hermeneitikas", uzskata, ka visas sociālās attiecības vienīgi maskē varu. Tādējādi apspiešana ir raksturīga ikvienai sociālajai institūcijai, kā arī valodai, kas ļauj tām izpausties. Līdz ar to personiskā identitāte ir jādekonstruē.

"Kļūt par subjektu, tikt pakļautam (angl. - to become subject)," saka N. P. Riki, "nozīmē arī darīt par subjektu, pakļaut (angl. - to subject), piešķirt prioritāti identitātei, autorībai, īpašumtiesībām, par patiesības sākumu uzskatīt apziņu un izslēgt visu, kas ir atšķirīgs un “cits”.”[93] Dekonstrukciju lielā mērā veicina vārdu spēles: te Riki vārdu subject - kā vārdā subjectivity (latv. - subjektivitāte) - pielīdzina darbības vārdam to subject ar nozīmi "pakļaut". Identitāti (psiholoģijā) Riki saista ar citiem jēdzieniem, kas postmodernistiem ir anatēma - ar īpašumtiesībām (kapitālistiskajā ekonomikā) un autorību (literatūras kritikā). (Postmodernistu literatūras kritika tiecas līdz minimumam samazināt "autora autoritāti". Šekspīra nolūkiem nav nekāda sakara ar viņa darbu nozīmi. Šekspīrs patiesībā ir nevis kāds radošs ģēnijs ar vienotu personību, bet drīzāk plašu viņa darbos atspoguļoto sociālo spēku izpausmes līdzeklis. Kultūras vērtības, ieskaitot tās, kas pakļauj sievietes un leģitimē ekonomisko ekspluatāciju, Šekspīra darbos izpaužas augstākajā mērā, tādēļ Rietumi viņa darbus ir "kanonizējuši" un vērtē tik augstu.)

Postmodernisti humānismam uzbrūk divās frontēs. Viņi ne tikai cenšas dekonstruēt personiskās identitātes, bet arī vispārējā cilvēciskuma jēdzienu. Tā kāds dekonstrukcionists apgalvo, ka vārds mēs ir "gramatiskas vardarbības forma",

kuras mērķis ir ar melīga solījuma apvienoties vispārējā cilvēciskumā palīdzību noliegt un iznīcināt citai kultūrai raksturīgo "tu" un "viņa". Tāpēc mums ir jānošķiras no "mēs", no tās gramatiski politiskās kategorijas, kas var pastāvēt vienīgi kā leģitimējošs mīts, kas kalpo zaglīgām un despotiskām kultūrām. Tā vietā mums jāizmanto un jāveicina ikviena kulturālās dažādības forma, nevēršoties pēc palīdzības pie vispārējiem principiem."[94]

Ievērojiet, kā šis arguments pret vārda mēs lietošanu izmanto vārdu mēs! Var tikai pabrīnīties par šo lasītājam uztiepto gramatiski politisko vardarbību - kas ir tie "mēs", kam "jāizmanto un jāveicina ikviena kulturālās dažādības forma"? Šī kritika, vadoties pēc tās apgalvojumiem, droši vien mēģina pakļaut lasītājus pati savai despotiskajai kultūrai.

Lai cik nesakarīga būtu šī dekonstrukcionista loģika, tās būtība ir - vispārēja cilvēciskuma nav. Mēs nedrīkstam pieņemt, ka cilvēkiem jebkas būtu kopīgs. Tāds pieņēmums pats par sevi būtu despotisks, jo piegrieztu citus pēc sava mēra. Vispārēju principu nav. Tomēr viņš apgalvo, ka "mums jāizmanto un jāveicina ikviena kulturālās dažādības forma". Viņš, protams, ignorē jautājumu par to, kā gan iespējama kultūra bez "mēs". Viņš ignorē arī to, ka, likvidējot vispārējā cilvēciskuma jēdzienu, viņš ir likvidējis arī jebkādu pamatu empātijai, savstarpējai izpratnei vai morālai darbībai.

Amerikānim satiekot kādas Jaungvinejas cilts locekli, redzams, ka starp viņiem ir liela kultūras barjera, taču, tā kā abi ir cilvēki, viņiem ir arī daudz kopīga. Abi, iespējams, mīl savas ģimenes, pazīst sāpes un prieku, piedzīvo pateicības un morālās atbildības jūtas. Kopīgā cilvēciskuma dēļ viņi var kļūt draugi. Viņi pat var iemācīties viens otra valodu (kas šķistu neiespējami, ja valoda tiešām būtu kultūras cietums). Postmodernisti slavina kulturālo dažādību, bet, ja vispārēja cilvēciskuma nav, kāpēc gan lai mēs cienītu citu kultūru cilvēkus? Tad cilts loceklis pilnībā atšķirtos no rietumnieka, būtu svešs un pilnīgi "cits". Cilts loceklis būtu kā "jebkurš objekts". Ja vispārēju principu nav, kāpēc lai pret viņu izturētos tikumiski jeb, kā mēdz teikt, kāpēc lai pret viņu izturētos cilvēcīgi? Kāpēc gan neizturēties pret viņu kā pret žurku, cūku vai suni? Ja viņš ir pilnīgi atšķirīgs no manis un ja mūsu attiecības nosaka mana pārspēka lielums, kāpēc gan viņu nepadarīt par savu vergu? Kristīgie verdzības pretinieki, turpretim, cīnījās pret verdzību, pamatojoties uz to, ka visu rasu cilvēki Dieva priekšā ir vienādi tāpēc, ka tiem ir kopīgs cilvēciskums.

Postmodernistu antihumānisms neapstiprina nevienu no tā sauktajām "cilvēciskajām vērtībām". Brīvība, individualitāte, pašvērtība, cieņa ir sociālas konstrukcijas. Empātija, labsirdība, altruisms, mīlestība ir apspiešanas maskas. Individuālo cilvēku aprij kultūra; kultūru aprij daba.

Postmodernie zinātnieki uzsver "kontekstualizācijas" nozīmīgumu, noliekot autoru vai domu sava laika kontekstā un parādot to saistību ar visiem pārējiem kultūru veidojošajiem "tekstiem". Atklāsmju pilna ir Heidegera kontekstualizācija, kurš aizsāka gan akadēmisko teorētiķu, gan dabas aizstāvju kustības antihumānismu. Iepriekš citējām Deividu Levinu, kas apgalvo, ka Heidegers humānismu kritizēja par tā iecietību pret totalitārismu. Levinam nebija taisnība. Patiesībā Heidegers bija nacists.[95]

Heidegera aktīvā darbība nacistiskajā partijā un centība partijas ideoloģijas veicināšanā parāda viņa pausto individuālā noraidīšanu, atteikšanos no tradicionālām cilvēciskām vērtībām un dabas un kultūras slavināšanu jaunā gaismā. Visi šie postmodernistiskie jēdzieni bija fašisma principi. Tas nebūtu pārsteidzoši, ja arī dekonstrukcionists un kritiķis Pols de Mens būtu bijis nacisma apoloģēts.

Gan postmodernisti, gan 20. gadsimta 30-to gadu fašistiskā inteliģence pieņem radikālismu, kas balstīts ne tik daudz uz ekonomiku, kā uz kultūru. Tie abi noraida personisku identitāti kultūras determinisma labā un absolūtas morālas vērtības varaskāres labā. Tie noraida saprātu iracionālas emocionālas atbrīvošanās labā un transcendentu Dievu bezpersoniskas, mistiskas dabas labā.

Grāmatā "Modernais fašisms: judeokristiāniskā pasaules uzskata iznīcināšana" es sīkāk iztirzāju fašistisko ideoloģiju, tai raksturīgo opozīciju Bībelei, kā arī tās atliekas mūsdienu kultūrā un postmodernistu uzskatos.[96] Šobrīd pietiks, ja uzsvērsim to, ka postmodernistu iracionālisms, kultūras degradācija un antihumānās vērtības jau reiz ir izmēģinātas, un rezultāts bija katastrofāls. Fašisms atgriežas. Komunisms ir sabrucis, taču visā bijušajā Padomju impērijā demokrātijai pretojas jauna eksmarksistu un nacionālistu savienība, kas mēģina veicināt nacionālsociālismu. Amerikas mācībspēki uzskata sevi par postmarksistiem, bet viņu ilgas pēc valdības kontrolētas ekonomikas, iracionālisma kultivācija un sociālo jautājumu reducēšana uz kultūras un rases jautājumiem vairāk līdzinās Musolini nekā Marksam. Ja marksisms ir moderns, fašisms ir postmoderns.

Par spīti dedzīgajai apspiesto aizstāvībai un politiski korektajam jūtīgumam, postmodernistiskie intektuāļi, paši, bez šaubām,to neapzinoties, patiesībā atdzīvina tos domāšanas veidus, kas radīja pasaules karu un holokaustu. Varbūt postmodernisti domā, ka viņu labie nodomi mīkstinās pateiktā sekas, bet, kā brīdinājis Deivids Hiršs: "Postmodernās ideoloģijas propagandētājiem ir jāapsver, vai ir iespējams samazināt cilvēka nozīmīgumu teorētiski, tajā pašā laikā nepadarot atsevišķas cilvēku dzīves bezjēdzīgas reālajā pasaulē."[97]

DZĪVE BEZ IDENTITĀTES

Postmodernistu uzbrukumi personiskai identitātei un vispārējām cilvēciskām vērtībām nav tikai teorētiski vingrinājumi. Augstāko mācību iestāžu uzskati par cilvēkiem atspoguļo to, kā parastus cilvēkus iespaido mūsdienu stāvoklis.

Postmodernā sabiedrība, tāpat kā postmodernistiskās ideoloģijas, izaug no modernisma neveiksmēm. Modernā valdzinājums ir diskreditējis pagātnes gudrību un tradīcijas, kas cilvēku dzīvei vienmēr devušas stabilitāti. Nav brīnums, ka tiem, kas nav piedzīvojuši tradīcijas, kam nav sakņu nevienā kopienā un kas nekad nav redzējuši stipru ģimeni, būs grūti noticēt absolūtām, nemainīgām idejām.

Modernistu vērtības ir sašķēlušas ģimeni. Pārspīlētā, modernismam raksturīgā individuālisma ietekmē katrs no vecākiem meklē savu personisko identitāti, neņemot vērā bērnus, kas arī tiek atstāti vieni. Paradoksāli, taču šāda galēja individuāla autonomija nepieļauj stipras identitātes jūtu veidošanos, kādas parasti rodas saliedētās ģimenēs. Nav nekāds brīnums, ka paaudze, kam jāgādā pašai par sevi, saceļas pret individualitātes jēdzienu.

Liela ietekme postmoderno uzskatu veidošanā ir mūsdienu tehnoloģijai. Modernistiskā racionālisma produkts - elektroniskie mediji - racionālismu viegli var padarīt neiespējamu.

Nīls Postmens ir parādījis, kā masu informācijas līdzekļi ietekmē cilvēku domāšanas veidu. 300 lappušu biezas grāmatas lasīšanai nepieciešama secīga domāšana, aktīva prāta darbība un ilgstoši sasprindzināta uzmanība. Lasīšana veicina arī īpašu pašizjūtu - cilvēks lasa nošķirtībā, viens ar sevi un savām domām. Turpretim televīzijas skatīšanās informāciju sniedz strauji un ar minimālu piepūli no skatītāja puses, kas kļūst par kopīgas masu domāšanas daļu. Vizuāli tēli tiek sniegti lielā ātrumā, maz uzmanības pievēršot kontekstam vai sakarībām.[98]

Piemērus atradīsiet, vienkārši ieslēdzot televizoru. Es tā izdarīju. Piecās minūtēs CNN kanālā es noskatījos fragmentus par vaļu medībām, politiskām vēlēšanām, kādu seksa skandālu un karaliskajām kāzām. Tad sekoja atrakciju parka, dezodoranta, šampūna un medikamentu reklāma. Ziņu raidījumos svarīgāko politisko notikumu apskatam tiek pretstatīta skaļa jaunākās filmas reklāma. Izbadējušos Āfrikas bērnu tēliem seko Madonnas pēdējais videoklips. Televīzija izjauc jebkādu sakarības, secības un vienotības izjūtu.

Kabeļtelevīzija ir radījusi jaunu skatīšanās veidu, vēl vairāk fragmentējot mūsu uztveri. Tā kā kanālu ir daudz un izvēle liela, kabeļtelevīzijas skatītāji nepievēršas tikai vienam no tiem. Tā vietā, lai noskatītos visu raidījumu, vairums skatītāju izmanto tālvadības pultis, lai "lēkātu" pa visiem piecdesmit trim kanāliem, kolekcionējot interesantus mirkļus no CNN, MTV, vecu vesternu un zinātniskās fantastikas kanāliem, noskatoties pāris sekundes no melnbaltas Freda Astēra filmas, uzķerot joku no Endija Grifitsa atkārtojuma un tad pārslēdzot, lai noskatītos automašīnas uzsprāgšanu iknedēļas seriālā.

Atsevišķs televīzijas uzvedums parasti ir sižetiski sakarīgs, lai arī to nemitīgi pārtrauc reklāmpauzes. Bet tas, kā televīzija rāda ziņu raidījumu faktus, intervijas vai dokumentālus sižetus, ilustrē postmodernisma principus.

Televīzija sapludina patiesību un izklaidi.[99] Filmās un video tagad var rādīt vispārdrošākās fantāzijas un darīt tās šķietami reālistiskas. Tajā pašā laikā patiesi notikumi tiek padarīti par izdomājumiem. Nav brīnums, ka TV paaudzei ir grūti atšķirt patiesību no izdomājuma un ka ar televīzijas palīdzību uzaudzinātā inteliģence apgalvo, ka starp tiem nav būtiskas atšķirības.

Nīls Postmens uztraucas par to, ka pašreizējā elektroniskā vide pārslogo mūs ar informāciju. Mēs tiekam apbērti ar tik lielu informācijas daudzumu, ka nozīmes vairs nav nekam.[100] Deivids Hārvijs norāda uz to, kā televīzija sniedz nesaistītu tēlu un līdzīgu notikumu kolāžu.[101] Televīzijas dominantes rezultātā viena doma šķiet tikpat laba kā otra. Izklaide, apmierinājums un maņu uzbudināšana aizstāj saprātu, morāli un patiesību.

Video ekrāns faktiski ir kļuvis par jaunu metaforu, lai raksturotu cilvēku. Žans Bodrijārs apgalvo, ka cilvēka prāts ir "tīrs ekrāns, visu ietekmes tīklu pieslēgšanās centrs".[102]

Vēl precīzāka metafora varētu būt datora ekrāns ar atsevišķiem datoriem, kas saslēgti milzīgā "kibertelpas" tīklā. Ir jau parādījusies datoru entuziastu subkultūra, kas pazīstama kā "kiberpanki". Viņu mērķis ir eksistēt savā elektroniskajā virtuālās realitātes, virtuālā seksa un virtuālo kopienu pasaulē. Kāda novērotāja vārdiem sakot, viņi mēģina sasniegt "cilvēku un mašīnu saplūšanu".[103] Atsevišķas cilvēciskas identitātes nebūs - būs tikai uz elektroniski impulsi uz mūsu nervu šūnām.

Artūrs Krokers, pats būdams postmodernists, apgalvo, ka postmodernās kultūras valdošais psiholoģiskais noskaņojums ir panika, "brīvs kritiens", ko rada "ārējo sabiedrības uzvedības standartu izzušana (..) un iekšējo identitātes pamatu sairšana." "Sociālajam kļūstot par nepārprotamu ciniskas varas lauku", cilvēki vairs neatzīst sociālu institūciju autoritāti vai paši savus pienākumus pret sabiedrību. Cinismu pret ārējiem sociālajiem standartiem pavada iekšēju personisko standartu zudums. "Izzūdošais ego," saka Krokers, "ir postmodernisma uzvaras zīme." Postmodernisti sevi redz kā pasīvus kultūras nesējus. "Cilvēks ir transformēts par tukšu ekrānu [ievērojiet metaforu!] novārdzinātai, bet hipertehniskai kultūrai."[104] Bez ārējiem un iekšējiem standartiem atliek tikai cinisms, panika un "brīvs kritiens".

"Visproblemātiskākais postmodernisma aspekts," atzīstas kāds cits postmodernists, "ir tā psiholoģiskie iepriekšpieņēmumi attiecībā uz personību, motivāciju un uzvedību." Valodas fragmentācija izraisa šizofrēniju. Kad ārējas uzskatu sistēmas nav, pieredze tiek reducēta uz "tīru un nesaistītu tagadņu virkni." Koncentrētas pašidentitātes nav.[105]

Ja objektīvi absolūtu patiesību nav, tad arī subjektīvi nekādu absolūtu patiesību nevar būt. Nevar pastāvēt ne noteikta identitāte, ne sevis apzināšanās, ne vienota cilvēka dvēsele. Modernisms bija aktīvs, optimistisks un pašpaļāvīgs. Postmodernisms ir pasīvs, cinisks un nedrošs.

Deivids Hārvijs godīgi uzlūko sekas, ko rada dzīve bez absolūtām patiesībām. Viņš jautā: kā lai mēs rīkotos saistīti, ja vienota pasaules attēlojuma nemaz nav?

Postmodernistiskā atbilde ir vienkārša: tā kā saistīts attēlojums un rīcība ir vai nu represīvi, vai iluzori (un tādējādi lemti pašlikvidācijai), mums nevajadzētu pat mēģināt iesaistīties kādā globālā projektā. Pragmatisms tad kļūst par vienīgo iespējamo rīcības filozofiju.[106]

Šodien cilvēkiem ir maz pacietības sistemātiskai domāšanai un abstraktiem ideāliem. Mūsdienu diskusijās, sākot no ASV Kongresa līdz baznīcas ziņojumu dēlim, dominē pragmatiski jautājumi (kas darbojas? kas ir lietderīgs?). Bet "nesaistīts attēlojums" kavēs pat pragmatismu. Arī pragmatiskajiem apsvērumiem ir vajadzīgi mērķi (ko mēs cenšamies darīt?) un vērtības (vai tas darbojas tā, kā vajadzētu?), lai rīcību plānotu un izvērtētu. Tas ved atpakaļ pie absolūtu patiesību nepieciešamības. Postmodernisti savā filozofijā mēģina atrast kādu pamatu pozitīvai morālai un politiskai darbībai, taču to nespēj. Kad lieta nonāk līdz pasaules uzlabošanai, pēc viņu pašu iepriekšpieņēmumiem, "mums nevajadzētu to pat mēģināt".

Vienīgā alternatīva ir spēlēt tās pašas spēles, ko pārējā sabiedrība. Ja sociālie jautājumi nav nekas vairāk kā "nepārprotams ciniskas varas lauks", tad ir iespēja izmantot cinisku varu. Tie, kas tic, ka visas sociālās attiecības ir tikai varas maskas, varētu kļūt ļoti prasmīgi varas pārvaldītāji. Varu ierobežojošo tradicionālo ideālu - ticības patiesībai, individuālas viengabalainības un objektīvas tikumības - neskarti, postmodernisti varētu spēlēt nežēlīgas politiskās spēles.

Postmodernistiskie politiķi, izmantojot savus filozofiskos pieņēmumus, var bezatbildīgi izrīkoties ar patiesību (jo patiesības nav), mainīt savus vārdus atkarībā no publikas (jo katrai grupai ir sava realitāte) un darīt visu iespējamo, lai sekmētu savas grupas programmu un sagrautu pretiniekus (jo aiz makiavelliskā pragmatisma nav nekādu ideālu un aiz varas - nekādu vērtību). To var saskatīt jau universitāšu politikas vaļībā un nacionālo politisko kampaņu taktikās. Šādas politiskas filozofijas saiknei ar fašismu atkal vajadzētu būt acīmredzamai un būtu jāizraisa bažas.

Parastie pilsoņi tajā pašā laikā viegli tiek padarīti par upuriem, jo jaunā domāšanas veida dēļ tos viegli var apmulsināt un ar tiem manipulēt. Identitātes izjūtas trūkuma dēļ postmodernie cilvēki labprāt spēlē lomas. Postmodernistiskajai māksliniecei Sindijai Šērmanei ir fotogrāfiju sērija, kas attēlo sievietes, dažādu sabiedrisko stāvokļu pārstāves. Pusaudze izskatās pavisam atšķirīga no mājsaimnieces un pārdevējas; taču izrādās, ka visās fotogrāfijās redzama pati māksliniece. Viņa pārģērbjas un spēlē dažādas lomas. Pašportretos nav redzama neviena pati Sindija Šērmane; bez spēlētajām lomām viņai nav identitātes.

Tā ir tiesa, ka, atrodoties baznīcā, mājās un darbā, mēs uzvedamies atšķirīgi. Vienā draugu pulkā izturamies kā intelektuāļi, citā - kā "pašpuikas". Postmodernistu teorētiķi norāda uz to, ka mēs ikviens esam iesaistīti dažādās "vārdu spēlēs" un "interpretējošās kopienās". Lai atstātu iespaidu uz kolēģiem un priekšniecību, mēs lietojam savas profesijas valodu. Lai šķistu dievbijīgi baznīcā, lietojam reliģisku valodu.[107]

Klasiskā, kristīgā un modernistiskā doma vienmēr ir apzinājušās šādas lomu spēlēšanas eksistenci, taču tās ir uzstājušas, ka dažādās spēles maskē vienu autentisku identitāti. Par spīti savstarpējām atšķirībām, moralizētāji no klasiskajām, kristīgajām un modernistiskajām nometnēm ir slavējuši godīgumu un nosodījuši liekulību. Visi ir uzsvēruši nepieciešamību būt patiesam pret sevi un būt konsekventam dažādās dzīves izpausmēs. Postmodernisti turpretim apgalvo, ka, izņemot sociālās lomas, nekādas identitātes nav. Mājās, darbā un baznīcā mēs patiešām esam atšķirīgi cilvēki.

Postmodernisti vairāk uzsver stilu nekā būtību. Tā kā absolūtu patiesību nav, jebkāda objektīva nozīme, ieskaitot absolūtas identitātes jēdzienu, ir problemātiska. Āriene ir nozīmīgāka par iekšieni. Tas attiecas ne tikai uz mākslu, kā redzēsim vēlāk, bet arī uz sociālo dzīvi. "Dzīve pilsētā," saka Džonatans Reibens, "ir viena vienīga lomu spēlēšana."[108] Ikviens tēlo. Ikviens spēlē kādu stilu. Biroja darbinieks apvelk darba uzvalku un spēlē korporatīva ierēdņa lomu. Pēc darba kopā ar draugiem viņš spēlē citu lomu. Neatkarīgi no tā, vai viņš iet uz geju bāru vai “parasto”, cenšas iespaidot sievietes ar emocionalitāti vai bravūru, izturas kā brīvdomātājs vai pasaules nogurdināts ciniķis, viņš tēlo. Un dienas gaitā viņš nospēlē daudzas lomas.

Tā kā stils, āriene un grupas identitāte mūsdienu dzīvē ir tik svarīgas, postmodernā sabiedrība ļoti uzmanīgi seko modei. Postmodernā sociālā pasaule ir noraizējusies par to, kas ir modē un kas vairs nav. Atrašanās uz "strīpas" kļūst par apsēstību. Modei, protams, ir nemitīgi jāmainās, citādi tā nevar pildīt savas funkcijas - nošķirt augsta ranga modes noteicējus no tiem, kas ir novēlojušies. Ja klasiskajā laikmetā statusu noteica sabiedriskais stāvoklis (valdnieks, ģimenes galva, garīdznieks) un modernajā laikmetā - sasniegumi (īpašnieks, paša spēkiem augšup ticis miljonārs, slavens atlēts), tad postmodernajā sabiedrībā statusu nosaka stils (pareiza apģērba valkāšana, pareizas attieksmes paušana).

Tā mūsdienu pusaudži sevi definē, vadoties pēc mūzikas, kuru klausās, un apģērba, kuru valkā, kas, savukārt, dara tos piederīgus notiektai grupai. Kāda pusaudze man stāstīja, ka viņas skolā cilvēkus identificē un sadala pa kliķēm atkarībā no radio stacijas, kuru viņi klausās. "Galvas kratītāji" klausās smago metālu; melnie klausās repu; masas klausās popu; Amerikas Nākotnes fermeru subkultūra klausās kantrī. Pusaudži, kuru personiskā identitāte vēl tikai veidojas, dabiski, alkst pēc piederības izjūtas. Tā kā viņiem trūkst stipras pašidentitātes, viņi pielāgojas grupas identitātei.

Pieaugušie ir pakļauti līdzīgam spiedienam ne mazāk kā pusaudži. Japiji rūpējas, lai viņiem piederētu pareizo firmu izstrādājumi, lai viņi ēstu vismodernākos ēdienus un piesavinātos jaunākos uzskatus. Sekošana modei ir statusa zīme, veids, kā identificēt sevi ar modi noteicošo grupu. Postmodernajā pasaulē cilvēki aizvien vairāk definē sevi rases, etniskās piederības, dzimuma vai seksuālās orientācijas izteiksmē. Citi definē sevi, saistoties ar kādu lietu vai "interešu grupu" - vides aizsardzību, fizisko sagatavotību, dzīvnieku tiesībām, dabisku ēdienu. Bīstami, ka, tāpat kā fašismā, indivīdi savu identitāti atrod, pazūdot grupā.

Taču pat grupas identitātē nav stabilitātes. Ja tradicionālās kopienas - ģimenes, ciemi, draudzes - deva gan piederības, gan pastāvības sajūtu, tad mūsdienu sociālo ainu raksturo nepastāvība. Mode nemitīgi mainās. Modernās grupas kļūst nemodernas. Draugi viens otru pamet, un pat ģimenes ir īslaicīgas. Nav nekāds brīnums, ka mūsdienu sociālajā pasaulē ierautie cilvēki ir pastāvīgā panikā. Vai es citiem patikšu? Vai es varu atrast kādu, ko mīlēt? Un, pat ja viņi atrod kādu, ko mīlēt, tad tādēļ, ka viņiem trūkst savas stabilas, iekšējas identitātes, un tādēļ, ka viņi ir pieraduši mainīties, postmodernajiem mīlētājiem ir grūti uzņemties pastāvīgas saistības. Pēc neilga laika viņi viens otru atstāj.

Šī nedabiskā nestabilitāte un pastāvības atmešana rada plašu pretrunīgu dziņu klāstu. Artūrs Krokers norāda: "Postmodernais stāvoklis ir absolūti neskaidrs, pretēju tendenču uz kundzību un brīvību, krasa pesimisma un nevaldāma optimisma pārpilns."[109] Neskatoties uz runām par cilvēka nāvi, postmodernisms patiesībā cilvēku izolē. Visi tiek ieslēgti savstarpēji nepieejamās pasaulēs.[110] Postmodernisms veicina egoismu bez individualitātes, subjektivitāti bez identitātes, patvaļu bez brīvības. Neskatoties uz runām par kultūru, postmodernismam kultūras trūkst, jo visas kultūru noteicošās tradīcijas, uzskati un morālās vērtības ir izkropļoti. Postmodernisms uzsver toleranci, plurālismu un multikulturālismu, bet, atsakoties no visiem uzskatiem, tas banalizē visas kultūras un nepieļauj nevienu. Postmodernisma pretrunas raksturo mēģinājumu dzīvot bez Dieva, kas vienīgais var atpestīt mūsu cilvēcību.

KRISTIETĪBAS DIVI CILVĒKI

Kristieši var priecāties, ka modernā laikmeta pašpaļāvīgais humānisms ir ierobežots. Taču postmodernisti krīt otrā galējībā - antihumānismā. Modernistu paļaušanās uz cilvēku, protams, bija nevietā. Postmodernisti dara pareizi, mazinot cilvēka nozīmi, bet, tāpat kā atmetot saprātu, viņi iet par tālu.

Bībele māca, ka neatjaunotais cilvēks ir grēcīgs. Neticīgie ir aprakstīti kā nepastāvīgi un "ar dalītu dvēseli" (Jēk. 1,7). Lai gan mēs sliecamies uz egoismu, mūsu identitāte ir tik neskaidra, ka sliecamies arī uz liekulību. Vārds liekulība (angl.- hypocrisy) burtiski nozīmē "lomas spēlēšana"; grieķiem liekulis bija aktieris uz skatuves (gr. hipokritēs - aktieris). Saskaņā ar postmodernismu, mēs visi esam liekuļi, kas spēlē dažādas lomas un seko dažādiem scenārijiem bez kādas īstas paša identitātes.

Taču Jēzus liekulību bargi nosoda (Mt. 23). Viņš skaidri pasaka - mēs, liekuļi, esam nepastāvīgi savos uzskatos un rīcībā; tāpat kā postmodernisti, mēs pārmērīgi rūpējamies par ārējo un nepietiekami - par iekšējo dzīvi. "Jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem," saka Jēzus, "kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem. (..) Tā arī jūs, no ārpuses gan izrādāties ļaužu priekšā kā taisni, bet iekšpusē esat pilni liekulības un netaisnības" (Mt. 23,27-28). Par spīti postmodernistu uzskatiem, Jēzus apgalvo, ka cilvēkiem "iekšpuse" tomēr ir.

Saskaņā ar kristietību, cilvēka identitāte nebalstās uz kultūru, grupām, dabu vai individuālu autonomiju. Katram cilvēkam ir nemirstīga dvēsele, un tajā ir cilvēka identitāte, kas pārdzīvo pat nāvi un pastāv mūžīgi - nolādēta vai svētlaimīga. Dvēsele dara tevi par vienotu personu, tā ka tu esi tas pats cilvēks, kas pirms desmit gadiem, pat ja tavā ķermenī ir nomainījušies visi atomi. Tas, ka tev ir dvēsele, nozīmē, ka, lai arī tu spēlē daudzas lomas un tev ir virkne dažādu domu un jūtu, tu tomēr esi viens un tas pats cilvēks.

Un tomēr mūsu dvēseles ir kritušas, samaitātas un pazudušas. Grēcīgajam cilvēkam ir jāmirst. Bībele, tāpat kā postmodernisti, apstiprina cilvēka nāvi, bet, atšķirībā no postmodernistiem, sola pestīšanu un augšāmcelšanu:

Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un lai mēs vairs nekalpotu grēkam. (..) Bet, ja mēs ar Kristu esam miruši, tad mēs - tāda ir mūsu ticība - arī dzīvosim kopā ar Viņu (Rom. 6,6.8).

Caur kristību, raksta Pāvils, mēs esam kļuvuši līdzīgi Kristum nāvē un augšāmcelšanā (Rom. 6,3-5). Pestītājs mūsu grēkus savā miesā uznesa pie krusta un tā pakļāva nāvei mūsu "veco cilvēku". Kā Jēzus piecēlās no mirušajiem, tā arī mēs piecelsimies no mirušajiem. Mums ir jauns augšāmceltais cilvēks.

Caur Kristus nāvi un augšāmcelšanos, ko var iegūt ticībā, cilvēks tiek atjaunots Svētajā Garā - tas aprakstīts taisnošanas doktrīnā. Attiecības starp veco un jauno cilvēku ir aplūkotas arī svētdarīšanas doktrīnā. Lai gan uzvara pie krusta tika gūta vienreiz par visām reizēm, kristiešiem vēl aizvien jācīnās ar veco cilvēku, kas ir konfliktā ar atjaunoto (Rom. 6-8). Svētdarīšana, tāpat kā taisnošana, katrā ziņā, ir Dieva darbs. Tas ir pabeigts vienīgi tad, kad mirstot mūsu grēcīgā miesa pārvēršas par pīšļiem, atstājot jauno cilvēku, kas ir uzvarošs Dieva priekšā uz mūžiem.

Ievērojiet, kā apustulis Pāvils runā par šiem diviem cilvēkiem: "Novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla" (Kol. 3,9-10). Jaunais cilvēks pastāvīgi "atjaunojas", pieaugot atziņā, stiprinoties Dieva vārdā, caur ko Svētais Gars viņu aizvien vairāk tuvina Dieva attēlam. Zīmīgi, ka nākamais pants jauno cilvēku kategoriski nošķir no jebkādas kulturālas identitātes: "Tur vairs nav ne grieķa, ne jūda, ne apgraizīšanas, ne neapgraizīšanas, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos - Kristus"(Kol. 3,11). Vecais cilvēks, iespējams, sevi uztvēra šajos kultūras terminos, taču jaunais cilvēks identitāti pilnībā atrod Kristū. Pāvils vēl papildina: "Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū" (Gal. 3,27-28).

Tas nozīmē, ka kristiešiem nav sevi jādefinē, vadoties no sociālā stāvokļa, kultūras, rases vai dzimuma. Dzīvojot pasaulē, kristiešiem ar šādām sociālajām realitātēm ir jārēķinās, tomēr viņu īstā pašidentitāte ir atrašanās Kristū. Turklāt visi kristieši ir "viens Kristū Jēzū". Baznīcā visu kultūru un sabiedrisko stāvokļu pārstāvjus vieno viņu kopīgās attiecības ar Kristu. Neskatoties uz postmodernistu apgalvojumiem par multikulturālismu, vienīgā patiesā multikulturālā institūcija ir vispārējā baznīca, kas izplatījusies vēsturē un pasaulē.

Tomēr baznīcas vienotība nenonivelē tās atsevišķo locekļu dažādību. Gluži pretēji - tie cits no cita atšķiras tāpat kā miesas locekļi. Baznīcā vienotais un atšķirīgais, kopīgais un individuālais atrod līdzsvaru. Ievērojiet, kā Pāvils lieliskajā baznīcas skaidrojumā, salīdzinot to ar Kristus miesu, vēlreiz sāk ar to, kā Kristība mūs apvieno neatkarīgi no kulturālās identitātes:

Jo, kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa, tā arī Kristus. Jo arī mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu, gan jūdi, gan grieķi, gan vergi, gan brīvie; un mēs visi esam dzirdināti ar vienu Garu. Jo arī miesa nesastāv no viena, bet no daudziem locekļiem. Ja kāja sacītu: tā kā es neesmu roka, es nepiederu pie miesas, - tomēr tā pieder pie miesas. (..) Bet Dievs locekļus ir nolicis miesā ikvienu savā vietā, kā Viņš gribēja. Bet, ja tie visi būtu tikai viens loceklis, kur paliktu miesa? Bet tagad ir gan daudz locekļu, bet viena miesa. (..) Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi (1. Kor. 12,12-15.18-20.27).

Atšķirībā no monolītajām kultūrām, kas pieprasa pakļaušanos un realizē laicīgu kontroli, baznīca ir noteiktu un atšķirīgu personību kopība.

Raugoties no kristīgās perspektīvas, tieksmei solidarizēties ar kādu grupu nevajadzētu nonivelēt individualitāti. Tāpat tieksmei uz individualitāti nebūtu jāsagrauj kopiena. Pat laicīgajā līmenī ideāls būtu nevis pakļaušanās masu sabiedrībai vai anarhiskam individuālismam, bet individualitāšu vienotība. E Pluribus Unum[111]. Iedziļinoties pamatīgāk, atsevišķu personu absolūtas vienības ideāls balstās pašā trīsvienīgajā Dievā, kurā atsevišķās Tēva, Dēla un Svētā Gara personas atrodas absolūtā vienotībā, vienlaikus saglabājot savas atsevišķās personības.[112]

Runājot par pretrunu pilnā cilvēka vājībām un nestabilitāti, kristieši postmodernistiem var piekrist. Kristieši postmodernistiem var piekrist arī par humānisma niecību.

Un tomēr, par spīti savai stingrībai, kristieši tic, ka cilvēks ir kas vairāk par video ekrānu. Vērtību cilvēka dzīvei piešķir nevis kultūra vai individuāla izvēle, bet gan Dieva attēls, kas rodams ikviena cilvēka nemirstīgajā dvēselē. Cilvēka problēma ir grēks. Postmodernisms gan atmasko problēmas, ko modernisms centās noslēpt, taču nekādi nespēj tās atrisināt. Tukšajai paaudzei Jēzus Kristus Evaņģēlijs patiešām var būt ļoti laba vēsts.

POSTMODERNĀ MĀKSLA

SPĒLE AR TRADĪCIJĀM:

MĀKSLA UN PERFORMANCE

Māksla abstraktām filozofijām allaž liek nolaisties uz zemes. Mākslinieki uzskatus pauž konkrētās formās, līdz ar to skaidri parādot sava pasaules skatījuma sakarības un pārsteidzoši atklājot tā nozīmi cilvēka dzīvē. Postmodernistiskā māksla spilgti demonstrē postmodernās domāšanas sekas.

Vēl svarīgāk ir tas, ka pasaules uzskatus ar kultūras palīdzību izplata tieši māksla. Jo sevišķi tas attiecas uz postmoderno mākslu, kas no mākslas pasaules “augstās kultūras” cenšas izlauzties masu “populārajā kultūrā”. Žaku Deridā nelasa daudzi, bet praktiski ikviens mūsdienās skatās televizoru, iet uz kino un klausās rokenrolu.

Ne visa postmodernā māksla atspoguļo postmodernismu. Atgādinu - “postmoderns” attiecas uz laiku, kurā dzīvojam; “postmodernisms” - uz ideoloģiju, kas parādās kā reakcija gan uz moderno, gan kristīgo realitātes uztveres veidu. Postmodernie mākslinieki bieži cīnās pret mūsdienu domas un kultūras bargo kritiku. Daudzi postmodernie mākslinieki pretdarbojas modernajai mākslai, atdzīvinot pagātnes stilus, atgriežoties pie reprezentatīvās mākslas, skaistuma un cilvēciskām vērtībām. Tas viņus nostāda pret postmodernistiem.

Kā redzams, reakcijai pret modernismu ir daudzas iezīmes, kurām kristieši var pievienoties un tās slavēt. Postmodernās idejas mākslu atdzīvina, atverot to pagātnei un ikdienišķai cilvēka dzīvei. Sevišķi spēcinoša ir bijusi šo ideju ietekme uz literatūru un arhitektūru. Un tomēr mūsdienu domas “ismi” pārāk bieži ir darvas piliens medus mucā.

MODERNISMS UN POSTMODERNISMS MĀKSLĀ

Daudzi no mums vēl nav izpratuši moderno mākslu, nerunājot nemaz par postmoderno. Visa divdesmitā gadsimta garumā mākslinieki ir noraidījuši tradicionālos ārpasaules attēlošanas veidus un radījuši darbus, vadoties vienīgi no personīgās iztēles - abstraktas gleznas, kas pārstrukturē objektīvo pasauli jaunos dīvainos veidos; romānus, kas reālismu atrod, iegremdējoties cilvēku psihes dzīlēs; celtnes, kas tuvojas tīrai formai. Klasicisti apraudāja reprezentatīvās mākslas un tās pieņēmuma, ka ārpasaule atspoguļo ideālu skaistumu un objektīvu nozīmi, galu.

Kaut arī postmodernās mākslas pretreakcija modernismam ir krietni novēlota, tā ir vērsta dažādos virzienos. Par spīti tam, ka modernisms sacēlās pret pagātni, tas nenoraidīja absolūtas patiesības, drīzāk mēģināja sasniegt absolūto - tīru formu, neiemiesotu skaistumu, cilvēciskās pieredzes “patiesību” - caur mākslu. Modernisma humānistiskie mēģinājumi iztikt bez Dieva izgāzās. Tas, iespējams, paver izdevību patiesi kristīgai estētikai, tomēr, lielākoties, postmodernisms modernisma neveiksmēm ir atbildējis ar galīgu absolūtu patiesību noraidījumu.

Iepriekšējās nodaļās aprakstītais intelektuālais un garīgais klimats pilnībā izpaužas mākslā. Tā kā “augstās kultūras” māksla parasti apsteidz laiku, tā sniedz svarīgas norādes par to, kurp virzās mūsu kultūra. Ar televizora starpniecību izklaides industrija postmodernistisko ideoloģiju ienes katrā mājā.

Terijs Īgltons kodolīgi apraksta postmodernistisko estētiku:

Iespējams, pastāv zināma vienprātība par to, ka tipisks postmodernistiskais artefakts ir rotaļīgs, pašironizējošs un pat šizofrēnisks un ka uz augstā modernisma stingro autonomiju tas reaģē, nekaunīgi izmantojot komercijas un tirgus valodu. Attieksmē pret kultūras tradīciju tas ir negodbijīgi stilizējošs, un tā kultivētais seklums grauj jebkādu metafizisko svinīgumu ar brutālu netīrības un šoka estētiku.[113]

Citiem vārdiem sakot, postmodernistiskā māksla neuztver sevi pārāk nopietni. Ja modernisti tiecās pēc augsta mērķa - mākslinieka un mākslas darba vienotības - un meklēja paši savu patiesību, postmodernisti ar mākslu spēlējas, ir uzkrītoši komerciāli un nepretendē uz patiesību.

Modernais romāns varēja sasniegt augstāko vēsturiskā un psiholoģiskā reālisma līmeni. Postmodernisti, turpretim, norāda, ka stāsta patiesība ir tikai ilūzija - iespaids, kas panākts, manipulējot ar noteiktām tehnikām un tradīcijām, kas stāstam liek izskatīties īstam. Lai cik reālistisks arī nešķistu, romāns tomēr ir fikcija. Faktiski saskaņā ar postmodernistu ideoloģiju, viss ir fikcija; visa patiesība ir sociālu tradīciju radīta ilūzija. Postmodernistiskie mākslinieki mēģina palielināt šo tradīciju apzināšanos, izdzēšot robežu starp patiesību un fikciju. Tas tiek panākts, spēlējoties ar mākslas tradīcijām.

Fredriks Džeimsons salīdzina moderno un postmoderno uztveri. Ja modernie mākslinieki pieņem, ka mākslinieks, tāpat kā visi cilvēki, ir vienota personība, postmodernisti uzskata, ka pati pašidentitāte ir ilūzija. Modernisti, ticot, ka mākslinieks ir unikāls indivīds, cenšas sasniegt unikālu stilu. Postmodernisti izmanto dažādu, bieži vien atkārtotu un masveidā radītu stilu kolāžu. Modernisti ir “dziļi”, ieinteresēti par iekšējo realitāti un kompleksām patiesībām. Postmodernisti ir “sekli”, pārņemti ar ārieni un virspusējām šķietamībām.[114]

Modernisti idealizēja atsevišķu mākslinieku, kas smagi strādā, lai radītu neatkārtojamu mākslas darbu. Viņu vērtības, pēc Stīvena Konora domām, bija “unikalitāte, pastāvība un transcendence”. Mākslas darbs ir viens, vērtīgs pats par sevi, nošķirts no pasaules. Postmodernisti, turpretim, nevērtē ne mākslinieka unikalitāti, ne mākslas darba augsto statusu. Viņu vērtības ir “daudzveidība, nepastāvība un anonimitāte.”[115]

Modernisti mākslas darbu cildināja kā sevī noslēgtu, gandrīz svētu objektu. Viņi mērķtiecīgi novērsa jebkādu mākslas darba saikni ar ārpasauli, dabu, vēsturi, cilvēka dzīvi. Māksla, kas atspoguļoja dabas skaistumu vai pauda cilvēciskas emocijas, tika atmesta kā “nepietiekami tīra”. Māksla pastāvēja mākslas dēļ. Mākslas darba nozīme attiecās galvenokārt uz sevi, nevis ārpasauli. Māksla bija saistīta tikai ar estētisku, nevis morālu, politisku, filozofisku vai reliģisku nozīmi. Abstraktajā mākslā manipulēja ar krāsu laukumiem un ģeometriskām figūrām, lai iegūtu tīru, estētisku formu.

Modernā zinātne attīstīja “Jauno kritiku”, kas analizēja darbus kā sevī noslēgtus artefaktus, vadoties vienīgi pēc to iekšējās struktūras. Reliģiskos dzejoļos sīki tika analizēti tēli un ironija, nevis to paustā pieredze. Kristīgās gleznas tika iztirzātas kā krāsu un gaismu attiecības, neatsaucoties uz to teoloģisko nozīmi.

Postmodernā zinātne, sev par godu, mēģina atjaunot mākslas saiknes ar tās ārējām atsaucēm. Uzskatot, ka ārpus konteksta tekstiem nav nekādas nozīmes, postmodernie kritiķi noraida domu, ka mākslas darbs būtu kāds izolēts un privileģēts objekts. Tā vietā viņi uzsver darba attiecības ar sabiedrību, dabu un cilvēka dzīvi. Mākslas saistīšana ar pārējo realitāti ir daudzsološa, jo paver plašākas iespējas mākslai, kas pilnībā ietver morālos un garīgos jautājumus. Postmodernās estētikas teorijas var daudzējādā ziņā aizstāvēt kristīgos māksliniekus un kristīgo kritiku.

Taču postmodernisti absolūtas morālas un reliģiskas patiesības noraida tāpat kā absolūtas estētiskas patiesības. Viņi mākslas darbu cenšas saistīt ar dzīvi, bet veidu, kādā tas tiek darīts, nosaka viņu dzīves uztvere. Reprezentatīvā māksla ir atgriezusies, tomēr tā vairāk ir kritiska nekā cildinoša, vairāk uzsver drūmus un šokējošus tēlus nekā dabas skaistumu vai norādes uz dievišķo kārtību. Tā kā postmodernisti uzskata, ka realitāte ir sociāli konstruēta, viņu māksla ir vairāk politiska nekā morāla vai filozofiska.

Daži mūsdienu mākslinieki saista mākslu ar ārpasauli, par mākslas darba daļu padarot tā apkārtni. Viņi mēģina iznest mākslu no muzejiem uz ielas vai brīvā dabā. Tā mums ir mākslinieki, kas izgudro King-Konga izskata balonus un novieto tos uz Empire State Building jumta; tādi mākslinieki kā Kristo, kas ietin audumā vēstures un arhitektūras pieminekļus; zemes mākslinieki, kas tuksnesī ar buldozeru veido smilšu kaudzes; mākslinieki, kas inscenē rūpīgi izstrādātus “hepeningus”, kā, piemēram, ierašanos smalkā restorānā, lai tur uzspēlētu akordeonu.

Cits veids, kā postmodernisti noraida mākslas darba privileģēto statusu, ir atšķirības sagraušana starp to, kas ir māksliniecisks un kas nav.[116] Ikdienišķas lietas - kolas pudeles, ragavas vai tualetes - tiek demonstrētas kā māksla. Un pretēji - mākslinieki var pedantiski reālistiski uzgleznot kolas pudeli, ragavas vai tualeti. Kāds mākslinieks demonstrē savu zarnu kustības. Tā vietā, lai radītu mākslu, kas ir skaista un patīkama, daži mākslinieki eksperimentē ar mākslu, kas apzināti ir neglīta un tracinoša.

Modernisti pieņēma, ka mākslinieks darbu radoši kontrolē un ka mākslinieka nolūks ir tā nozīmes atslēga. Postmodernisti mākslinieka lomu samazina. Atbilstoši jaunās ideoloģijas indivīda kritikai, to, ko modernisti uzskatīja par radošo ģēniju, postmodernisti noreducē līdz mehāniskam procesam, sociālu lomu spēlēšanai un bezpersoniskuma kultivēšanai. Mākslinieks apzināti stāv malā, ļaujoties atkarībai no mehānismiem, padodoties nejaušiem spēkiem un apzināti pakļaujoties komerciālismam un masu uzskatiem.

Mākslinieka lomas samazināšana vairāk izceļ publiku. Saskaņā ar jauno ideoloģiju, darbam nav tikai viena, mākslinieka vai kāda cita noteikta, autoritatīva nozīme. Tā kā “absolūtu patiesību nav”, nozīme ir subjektīva un relatīva. Grāmatas nozīmi nosaka lasītājs; gleznas nozīmību izlemj skatītājs. Gan tradicionālo kritiku, kas mēģina noskaidrot darba objektīvo nozīmi, gan Jauno kritiku, kas mēģina noskaidrot darba iekšējo nozīmi, aizstāj “lasītāja atbildes reakcijas kritika”, kas darba nozīmi reducē līdz tā subjektīvajai ietekmei. Uzmanības pievēršana publikai nenozīmē iztapšanu skatītāja spriedumam, kā tas ir tradicionālajā vērtējošajā kritikā, kur kritiķi spriež, vai darbs ir labs vai slikts. Tā kā absolūtu patiesību nav, nav arī estētisku standartu. Kāds kritiķis saka: “Postmodernisms izrādi var vērtēt, vadoties vienīgi no tās iespaidīguma.”[117]

Modernisti mākslu darīja vidusmēra cilvēkam neaizsniedzamu. Mākslinieki bija elitāra kasta. Vienīgi labi apmācītiem speciālistiem vai citiem “kompetentiem” cilvēkiem bija nojausma par to, ko viņi mēģina darīt. Turpretim postmodernisti, atbilstoši savām radikālajām politiskajām idejām, augstās kultūras institucionālo elitārismu noraida. Īstenībā vidusmēra cilvēkus joprojām nicinot, viņi tēlo kaut ko līdzīgu populismam. Viņi izsmej mākslas pasaules tradīcijas un atklāti (lai gan dažkārt ironiski) izmanto popkultūru, patērnieciskumu un kiču.[118] Mūsdienās postmodernistiem patīk noniecināt dižās galerijas, kurās paši izstāda Elvisa gleznas, košļājamās gumijas papīrīšu kolāžas un spilgtus, tīši bezgaumīgus tēlus.

Ja modernisms uzsvēra vienotību, postmodernisms veicina dažādību. Postmodernisms izmanto “multikulturālismu” un nemitīgi piesauc “plurālismu”. Dažādības princips kā pamatvērtība parādās arī stilā.

Postmodernistiskajai mākslai raksturīgs nevis kāda vienota stila pielietojums, bet daudzu stilu kolāža. Televīzija sniedz ne tikai tēlu, bet arī stilu un ideju kolāžu, kur nostalģisko seriālu atkārtojumi pretstatīti “Zvaigžņu ceļa” (Star Trek) futūrismam, sirsnīgu ģimenisku vērtību atspoguļojums piebārstīts ar piedauzīgiem seksa un šausmīgas vardarbības skatiem. Tāpat postmodernistiska glezna varētu būt Monas Lizas (renesanse), kāda grieķu dieva (klasiskais stils) un Donalda Daka (popārts) stilizācija, kur visi draiskotos superreālistiskā vidē. Postmodernu biroju celtni varētu raksturot modernais stikls un tērauds, izrotāts ar viduslaikiem raksturīgām notekcaurulēm fantastisku figūru veidā un Viktorijas laika lētajiem greznojumiem.

Žaks Deridā ir teicis, ka galvenā postmodernistu diskursa forma ir kolāža. Mūsdienu māksla tiecas salikt kopā pilnīgi atšķirīgus tēlus un nesavienojamas nozīmes, radot, kā viņš saka, “zīmju sistēmu, kas nevar būt ne vienota, ne stabila.”[119] Citiem vārdiem sakot, postmodernistiskā māksla atsakās runāt “vienā balsī”; jau pašā būtībā tā ir plānota kā nestabila, lai pretotos kādai vienai nozīmei.

Džeimsons apgalvo, ka postmodernās mākslas stilu daudzveidība imitē mūsdienu sociālo dzīvi.[120] Mūsdienās vienotas uzskatu sistēmas vairs nav. Katrai grupai ir savas vērtības, valoda un stils. Plurālistiskā sabiedrībā vienlaikus valda daudzi stili. Viens ir tikpat labs kā otrs. Stilu daudzveidība veicina arī īpašu vēstures skatījumu. Konors Džeimsona argumentu rezumē tā:

Atslēga, kas postmodernās sabiedrības galvenās pazīmes - tai skaitā stilu un modes ciklu paātrināšanos, reklāmas un elektronisko mediju pieaugošo spēku, vispārējas standartizācijas sākumu, neokoloniālismu, Zaļo revolūciju - saslēdz ar šizofrēnisku postmodernistiskās kultūras stilizāciju, ir vēstures apziņas izzušana. Mūsdienu sociālā sistēma ir zaudējusi spēju zināt savu pagātni un ir sākusi dzīvot “mūžīgā tagadnē”, kur nav ne dziļuma, ne noteiktības, ne drošas identitātes.[121]

Paradoksāli, taču šī “mūžīgā tagadne” ietver pagātni.

Ja modernisti pagātni atmeta kā tagadnei nepiederīgu, postmodernisti to atklāti piesavinās. Gluži jaunā biroju ēka ar gotiskām notekcaurulēm un lētu greznību viduslaikus un Viktorijas laikmetu ienes šodienā. Televīzijā līdzās nostatīti dažādi vēstures posmi - deviņpadsmitā gadsimta Ameriku atgādinošs vesterns, viduslaiku pasakas animācijas versija, Edvarda laika Angliju attēlojošs TV uzvedums.

Paradoksāli, taču jaunā televīzijas tehnoloģija ir paturējusi televīzijas vēsturi. Pārraižu televīzija ik gadu gatavoja jaunu programmu paketi, tāpēc skatītāji vienmēr redzēja jaunus raidījumus (atbilstoši industrijas modernistiskajai fāzei). Kabeļu televīzijas programmas, turpretim, lielā mērā nosaka iepriekšējo desmitgažu raidījumu atkārtojumi. Kanālu “pārslēdzējs” var skatīties piecdesmito gadu Džekiju Glīsonu, Džeku Vebu, “Putnu tīklā” (Dragnet), vēlreiz izkarojot sešdesmito gadu kultūras karus, vai Boba Ņūhārta septiņdesmito gadu platās kaklasaites.

Šī postmodernā atvērtība pagātnei ir laba un daudzsološa, tomēr visumā vēstures izlīdzināšana beidzas ar “šizofrēnisku stilizāciju”. Televīzija vēsturi reducē līdz mūžīgai tagadnei, kas vienlaicīgi, bez jebkāda konteksta un nozīmes, notiek mūsu TV ekrānos. Vēsture nav kaut kas, no kā mācīties vai ar ko izskaidrot savu laiku. Tā drīzāk kļūst par “stilu”. Ja modernā kultūra centās radīt pilnīgi jaunu modi, postmodernā kultūra - lai gan tikpat modes apsēsta - nemitīgi pārstrādā veco, nostalģiski atdzīvinot 40-tos un 60-tos, un pat (ak, debess!) 70-tos gadus, kas tiek izteikti laikmetīgā “retro” modē.

Šī pieeja vēsturei tiek izmantota arī pagātnes mūsdienīgošanai. Revizoriskie vēsturnieki pagātnes notikumus interpretē atbilstoši mūsdienu interesēm, skatoties uz vēsturi caur feminisma, multikulturālisma un postmarksistu politikas prizmu. Tā vietā, lai agrāko laiku domāšanu radītu no jauna, mūsdienu atveidojumi pagātni rāda kā šodienas spoguli. Filma “Robins Huds, zagļu princis” (Robin Hood, Prince of Thieves) rāda viduslaiku izstumto, kas cieš no krusta karu izraisīta posttraumatiska stresa sindroma. Jautrā multikulturālo bezpajumtes upuru bara pavadīts, viņš un feministe Jaunava Marianna pretojas Notingemas multinacionālo korporāciju Šerifam un glābj Šervudas meža vidi. Tādējādi postmodernismam ir vēsture, bet nav “vēstures apziņas”, jo visi vēsturiskie momenti ir reducēti, mūsdienīgoti un relativizēti.

Džeimsona izteikums, ka postmodernajai kultūrai nav “dziļuma”, norāda uz vēl vienu mākslas stilistisko iezīmi. Pretstatā modernismam, postmodernisms, pēc Hārvija domām, “fiksē ārējas, virspusējas un momentānas ietekmes, kam laikā gaitā nav noturīga spēka.”[122] Sabiedrība, kas tendēta uz tūlītēju apmierinājumu, ko raksturo informācijas līdzekļu ātrums un morālu ierobežojumu, kas neļautu nodoties nekavējošām izpriecām, trūkums, pieprasīs tūlītēju apmierinājumu arī mākslā un izklaidē. Ja grāmatas veicina iekšējas pārdomas, tad video tēli sniedz tikai seklas šķietamības. Cilvēkiem, kam nav nekādu uzskatu, trūkst personiskās identitātes izjūtas un iekšējas dzīves. Viņi ir virspusēji.

Mākslā šī virspusējība, pēc Džeimsona vārdiem, parādās kā “konstruēts seklums”.[123] Portretos redzamas tukšas sejas bez iekšējas dzīvības. Ainavas kļūst par karikatūrām. Mūsdienu romāni, kāda kritiķa vārdiem sakot, attēlo “maksimāli seklus tēlus maksimāli seklā vidē maksimāli seklā veidā.”[124] Dažkārt šo dziļuma trūkumu lieto ironiski, lai izsmietu mūsdienu sabiedrību; dažkārt to slavina kā pozitīvu estētisku vērtību.

PERFORMANCE

“Postmoderno vienojošā tonalitāte,” saka Maikls Benemens, “ir performance.”[125] Tāpat kā postmoderno sabiedrību veido cilvēki, kas spēlē dažādas lomas, mūsdienu mākslu var saprast kā dažādas performances.

Ja modernisti mākslas darbu redzēja kā pārlaicīgu, postmodernisti to redz vienīgi kā pastāvošu laikā. Modernisti, tāpat kā tradicionālisti, augstu vērtēja pastāvību. Postmodernisti augstu vērtē nepastāvību. Tā postmodernistu māksla bezbailīgi uzlūko modi un to, ka nekas mākslā (vai kur citur) nav paliekošs.

Tā vietā, lai censtos radīt mūžīgus kultūras pieminekļus, postmodernisti rada ātri gaistošu mākslu, kas eksistē vienīgi konkrētajā brīdī. Daži mākslinieki rada priekšmetu vienīgi tādēļ, lai to izjauktu, atstājot vēsturisku dokumentāciju, kas liecina, ka tas kādreiz eksistējis. Citi mūsdienu mākslinieki mākslas darbu iznīcina pavisam, veicot, pēc viņu domām, tēlainas darbības.

Ņujorkā kāds mākslinieks izgudroja mākslas darbu, kas pats sevi salika kopā un pēc tam pats sevi iznīcināja. Kristo, postmodernistiskā veidā pētot robežu starp mākslu un nemākslu, tin audeklā vēsturiskas celtnes un pāri laukiem slien auduma sētas. Viņš noorganizē labi reklamētu pasākumu, tad audumu noņem, un mākslas darbs ir izzudis.

Mūsdienās galeriju apmeklētāji pie sienām redz nevis gleznas, bet mašīnraksta lapas un Polaroid fotogrāfijas. Tā ir “konceptuālās mākslas” pazīme. Mākslinieks demonstrē “dokumentāciju” - idejas aprakstu un varbūt arī mākslinieciskā notikuma fotogrāfijas. Dažreiz pats mākslas darbs jau vairs neeksistē. Kāds mākslinieks liedagā no oļiem izlika vārdu JŪRA un radīja fotogrāfiju sēriju par to, kā viļņi aizskalo oļus, iznīcinot viņa mākslas darbu. Dažkārt jau no paša sākuma mākslas darba nav. Mākslinieks vienkārši apraksta savu “konceptu”.

Mākslas darba nozīmīgumu bieži nosaka nevis pats mākslas darbs, bet gan mākslinieka nekaunība. Šerija Levina pārfotografēja ievērojamas fotogrāfijas un izstādīja kā savējās. Tās, protams, izskatījās pilnīgi tāpat kā slaveno autoru uzņemtie darbi. Levinas nolūks, kā teica kāds kritiķis, bija “uzbrukt autoritatīvas personības kultam”. Viņa ne tikai pauda postmodernistiem raksturīgo riebumu pret cilvēciskumu un personību, bet arī ķērās pie “kapitālistiskās īpašuma un īpašumtiesību uztveres”. Šo marksismu Levina mīkstināja ar postmarksistisku feminismu, saistot “patriarhālo autortiesību identifikāciju ar pašpaļāvīgas vīrišķības apgalvojumu”.[126] Citi to sauktu par plaģiātu.

Iespējams, ka visraksturīgākā postmodernisma izpausme mākslas pasaulē ir “performances mākslas” attīstība. Šīs mākslas formas pionieris bija vācu mākslinieks Jozefs Beijs. Tālāk kāds kritiķis nopietni apraksta tipisku Beija darbu:

Vienā no Beija rituāliem, kas pazīstams kā Taukais kakts, tauku gabals, parasti margarīns, tiek konusveidīgi iesaiņots un novietots kaktā. Rituāls sevī ietver tauku atstāšanu, lai tie izplūstu un laika gaitā smirdētu. Darbs sastāv no taukiem, to lēnas izplūšanas un skatītāju reakcijas.[127]

Ievērojiet, ka mākslas darba sastāvdaļa ir skatītāju reakcija. Jebkāda reakcija - rupji apvainojumi, riebums vai neizpratne - kļūst par mākslas darba daļu!

Beijs aizsāka arī “vienreiz lietojamo” mākslu un “reproducēšanu”, parakstot ikdienišķus priekšmetus un papīra lapas. Šādi žesti smagi skāra tradicionālās mākslas institūcijas, muzejus un kolekcionārus, kas tirgojas ar unikāliem un tādēļ vērtīgiem mākslas priekšmetiem. Beijs parakstīja (un pārdeva) rūpnieciski ražotus priekšmetus, apliecinādams postmodernistu aforismu - “viss ir māksla”. Tas apliecināja arī postmodernistu uzbrukumu indivīdam un mākslinieka statusam. Beijs atmeta visas mākslinieciskās tradīcijas, kas nosaka tēmu, stilu, tehniku, pūles, jaunradi; viņš paturēja vienu vienīgu tradīciju - to, ka mākslinieks paraksta (un pārdod) savu darbu. Parakstīdams priekšmetus, kurus nebija radījis, Beijs mākslinieka lomu dekonstruēja.

Vēlāk Beijs mākslinieciskajā notikumā iekļāvās vēl tiešāk. “Citā rituālā Beijs nozieda seju ar medu un zeltu un lika sevi ieslēgt muzejā, kur viņš staigāja apkārt, nesdams rokās beigtu zaķi un izskaidrodams tam savas gleznas.”[128] Vēl vienā darbā, kuru sauca “Es mīlu Ameriku, un Amerika mīl mani”, Beijs lika sevi ietīt filcā un novietot lidmašīnā. Ierodoties Ņujorkā, lidostā viņu sagaidīja un, joprojām ietītu filcā, taisnā ceļā aizveda uz muzeju. Viņu ievietoja vienā istabā ar dzīvu koijotu, kas simbolizēja iedzimtos amerikāņus un citus “Amerikas apspiestības upurus”. Filcā ievīstītais mākslinieks koijota priekšā klanījās. Ik pēc brīža viņš soļoja apkārt dzīvniekam, aiztikdams to ar nūju, tad apgūlās salmu gultā. Koijots izskatījās samulsis.[129]

Performances māksla ir jaunākā mākslas pasaules mode. Video monitoriem, rokmūzikai un lāzera gaismām piepalīdzot, mākslinieki tagad iztiek bez īsta mākslas priekšmeta un skatuves vidū noliek sevi. Milvokos kāds performances mākslinieks izkliedza publikai domātus apvainojumus, tad sasprauda miesā makšķerāķus un graizīja sevi ar žiletēm. Viņš atveidoja to, kā mākslinieki liek sev ciest, lai izklaidētu bagāto publiku.

Karena Finlija feminismu pauž, novelkot kleitu, aplejot krūšturi ar želatīnu, apšļakstoties ar šokolādi un visu miesu nolipinot ar pupu dzinumiem (kas simbolizē spermu). Šo performanci caur Nacionālo mākslas dotāciju fondu finansēja nodokļu maksātāju nauda, tādējādi izraisot ievērojamu polemiku. Taču Finlijas performances ir nieks, salīdzinot ar Annijas Sprinklas, bijušās pornozvaigznes, tagad performanču mākslinieces, izrādēm. Saucot sevi par “postporno modernisti”, Sprinkla uz skatuves masturbē un aicina publikas pārstāvjus uz skatuves ar kabatas bateriju apskatīt viņas dzimumorgānus.

Loma, kuru šie mākslinieki tiešām spēlē, ir mākslinieks kā kultūras partizānis.[130] Izraisīt šoku un agresiju, likt publikai justies neērti vai to saniknot, ir daļa no viņu mākslas. Performances un to izraisītās diskusijas viņi iztēlojas kā politiski graujošus aktus. Avangarda mākslinieki ne tikai spēlējas ar tradīcijām - viņi tās izaicina.

MĀKSLAS DEHUMANIZĀCIJA

Par spīti acīmredzamajam performances mākslinieku pašslavinājumam, postmodernistiskā māksla mērķtiecīgi uzbrūk cilvēciskumam. Postmodernisti atbalsta tehnoloģijas radītu mākslu. Masveidā radīta māksla dehumanizē gan mākslinieku, gan darbu. Endijs Vorhols savu studiju nosauca par “Fabriku” un nolīga strādniekus, lai izlaistu Merilinas Monro attēlus un citas popkultūras ikonas. “Vai bija nozīme tam, ka šie darbi nebija unikāli?” jautāja kāds kritiķis. “Un vai bija nozīme tam, ka patiesībā tos netaisīja pats Vorhols?”[131] Katrā ziņā ne postmodernistiskās mākslas pasaulei.

Masveida reproducēšana, domājams, atbrīvo mākslu no bagātām institūcijām un māksliniecisko procesu dara pieejamu tautai. Vorhols masveidā ražoja mākslu, kas attēlo masu kultūru - filmzvaigznes, reklāmas, patēriņa preces -, tādējādi veicinot savu populistisko ievirzi. (Protams, vienkāršie cilvēki Vorhola Brillo kastes un Kempbela zupas kārbas novērtēja vismazāk. Ja tā ir māksla, viņi sprieda, to var dabūt veikalā. Taču Vorhola darbus aizrautīgi pirka viņa izsmietie muzeji un kolekcionāri.)

Vorhols prata arī vienādot nenozīmīgo un saturīgo. Viņa slavenību attēli - Elviss, Liza Teilore, Džekija Kenedija - būtībā bija laicīgo svēto ikonas. Līdzās filmzvaigžņu un preču attēliem, Vorhola “Fabrika” sāka izlaist attēlus, kuros bija redzami elektriskie krēsli un automašīnu avārijas. Vorhols sietspiedes tehnikā pavairoja fotoreprodukcijas ar šaušalīgu negadījumu skatiem - sakropļotiem ķermeņiem mašīnu atliekās, telefona stabā uzdurtu vīru. Šos drausmīgos tēlus atveidoja tajā pašā bezkaislīgi spilgtajā stilā, kādā popkultūras figūras. Traģiskais un ikdienišķais tika reducēti līdz vienam banalitātes līmenim. Vorhols novēroja, ka šaušalīgo tēlu atkārtota reproducēšana mazina to radīto iespaidu. Gluži tāpat kā televīzijas un filmu nežēlība padara mūs nejūtīgus pret vardarbību, Vorhols apzināti centās notrulināt cilvēku uztveres spējas. Vorholam un citiem postmodernistiem personība bija kaut kas, no kā jāatbrīvojas; cilvēks ar savām sāpēm un nepilnībām bija kaut kas, no kā jāizvairās. “Endijs gribēja turēt cilvēku atstatus no savas mākslas,” teica kāds viņa draugs, “un, lai to panāktu, viņam bija jāķeras pie sietspiedes, trafaretiem un citiem mehāniskās reproducēšanas paņēmieniem. Taču Mākslai tur iespraukties izdevās vienmēr: te traips, te slikts novilkums un nejaušs iegriezums. Endijs vienmēr bija pret traipiem. Notraipīt ir cilvēciski.”[132]

Individuālās personības noliegumu Vorhols realizēja arī pats savā dzīvē, demonstrējot kultivēti neizteiksmīgu izskatu. Paradoksāli, bet ar to viņš kļuva par slavenību. “Viņa daba,” apgalvo kāds cienītājs, “bija kā vakuums, tukšums. Viņš nekad neizteica tos nopietnos apgalvojumus par savu darbu, ar kuriem bārstās vairums mākslinieku, un, acīmredzot, sarunājās vienīgi par niekiem. Viņš neko nenosodīja, un šķiet, ka jebkāda dīvaina cilvēku uzvedība viņu fascinēja.”[133] Kā teica pats Vorhols: “Es gleznoju šādi tāpēc, ka gribu būt mašīna.”[134]

Masveida reproducēšanai ir vēl viens rezultāts: mākslas komercializācija. Vorhols kļuva tik bagāts, ka tipisks avangarda mākslinieks, kas smagi nopūlas savā jumtistabiņā un kam pieder vienīgi mākslinieciskā integritāte, to pat nespēja iedomāties. Atsakoties no paša mākslinieciskās integritātes jēdziena, mākslinieki varēja gan izteikt politiski pareizus apgalvojumus, gan iegūt kaudzi naudas. Visā pasaulē ir tikai septiņpadsmit Leonardo da Vinči gleznas, bet gandrīz katrā mākslas muzejā ir Endija Vorhola “oriģināls”.

Ideāla tehnoloģiskā reproducēšana un no tās izrietošā dehumanizācija ievērojami pārsniedz mākslas pasaules ekscentritātes. Vorhols savus krāsainos attēlus varēja izlaist, pateicoties jaunai iespiešanas tehnoloģijai. Vēlāk viņš gleznošanu pameta un pievērsās filmai. Jaunajai tehnoloģiskajai videi tiešām ir dziļa ietekme uz mākslu. Reproducējami mediji, piemēram, fotogrāfija, filma, skaņu ieraksti un televīzija, kļūst par dominējošajām mākslas formām.

Piemēram, rokmūziku postmodernisti slavina par tās “vienojošo globālo sasniedzamību un ietekmi, no vienas puses, un ar to saistīto toleranci, kā arī stilu, mediju un etnisko identitāšu pluralitātes veicināšanu, no otras.”[135] Rokmūzika ar tās afroamerikāniskajām saknēm un vispasaules popularitāti ir multikulturāla. Tā ir ne tikai toleranta, bet arī veicina morālu visatļautību un tiecas sacelties pret autoritāti. Nemitīgi parādās jauni stili, bet “veco gabalu” stacijās pie dzīvības tiek uzturēti vecie. Elektroniskas mākslas formas, apgalvo kāds kritiķis, ir patiesi mūsdienīgas, tāpēc tās ir postmodernākas nekā senākās mākslas formas.[136]

Rokmūzika atbilst postmodernistiskās mākslas kanoniem arī ar to, ka tā ir atkarīga no tehnoloģiskas reproducēšanas un snieguma. Kā jau īsta multimediju mākslas forma, rokmūzika skan no magnetofoniem, radioaparātiem un MTV. Bet ir arī rokkoncerts. Kā norādījis kāds kritiķis, ja vien grupa nav ierakstījusi dažus hitus, koncerti parasti ir neveiksmīgi. Daļa no dzīva koncerta saviļņojuma ir masu informācijas līdzekļos jau dzirdētu dziesmu klausīšanās patiesā dziedātāju klātbūtnē. Paradoksāli, bet mūsdienās koncertus parasti raksturo milzīgi video ekrāni, tā ka dzīvo uzstāšanos tuvumā fani var redzēt ar televīzijas starpniecību! Realitāte un reprodukcija tādējādi ir postmodernistiski bezcerīgi sajauktas. (Juceklis ir vēl lielāks, kad izpildītāji “dzied” fonogrammas pavadījumā vai kad pats koncerts tiek pārvērsts albumā, radot dīvainu “dzīvā ieraksta” paradoksu.)[137]

Jaunā tehnoloģija iedragā tradicionālos priekšstatus par autorību - filma ir daudzu mākslinieku, sākot ar rakstnieku līdz režisoram, aktieriem, operatoram u.c., kopdarbs. Fotokopētāji nodara postu autortiesībām. Video un kasešu magnetofoni, kā arī programmējami kompaktdiski patērētājam ļauj atskaņot filmas, TV pārraides un mūziku savām vajadzībām. Gan legālas reproducēšanas, gan nelegāla pirātisma rezultātā mākslinieks gandrīz zaudē tiesības uz savu darbu. Šī mākslas masveida ražošana ir dehumanizējoša - gan attiecībā pret mākslinieku, gan darbu, gan kultūru kopumā.

Daži dehumanizāciju nosoda; citi to izmanto. Daži postmodernisti, piemēram, Vorhols, sabiedrības masām tēlo pilnīgu atvērtību. Viņiem nav nekādu uzskatu, un, kā teikts par Vorholu, viņi “neko nenosoda”. Citi postmodernisti ir nevaldāmi politiski un mēģina iedragāt pastāvošās varas struktūras. Taču abas nometnes noniecina mākslinieka lomu un izsmej uzskatu, ka māksla pastāv tāpēc, lai pacilātu sabiedrību.

MĀKSLAS POLITIKA

Dīvaini, ka tieši mākslinieki ir tik ļoti noskaņoti pret mākslu. Viens iemesls tam ir “aizdomu hermeneitika” - uzskats, ka visas kultūras vērtību izpausmes vienīgi maskē varu un apspiešanu. Postmodernistiskā kritika runā par “mākslinieka mītu”, kā pašsaprotamu pieņemot to, ka mākslinieki, jo sevišķi tie, kurus sabiedrība uzskata par izcilākajiem, tikai pasīvi nodod tālāk vērtības, kas domātas valdošās elites attaisnošanai. Šekspīrs ir patriarhālās sabiedrības ierocis; Mikelandželo ir Mediči un katoļu baznīcas reklamētājs; impresionisti piedāvā klusinātu izolāciju dīkajai vidusšķirai. Šī ir formula mākslinieka riebumam pret sevi.

Kamēr Vorhols un viņa sekotāji bezbēdīgi izmanto komerciālismu, daudzi postmarksisti mākslā uztraucas par to, ka kapitālistiskie spēki mākslu pārvērš par kārtējo preci. Viņi jūtas vainīgi par to, ka viņu darbus subsidē “starptautiskas korporācijas”, kas iegulda kapitālu muzejos un vairo mākslas kolekcionāru bagātību.[138] Mākslinieki, protams, naudu grib, taču tajā pašā laikā grib justies politiski korekti.

Viens veids, kā to panākt, ir ironija. Mākslinieki var apzināti spēlēt kultūras spēli, vienlaicīgi to izsmejot. Kāds postmodernistisks kritiķis skaidro: “Ja mākslai vienmēr jābūt gatavai aizstāvēties pret draudiem, ka mākslas galerijas, teātri, TV tīkli un universitātes to padarīs par preci, tad šīs attieksmes loģiska galējība ir atteikšanās būt par mākslu vispār.”[139] Daudzus mūsdienu mākslas dīvainākos piemērus - paviršus krāsas triepienus, tukšus ietvarus, brutālas vardarbības un izvirtības ainas, mākslinieka zarnu kustību demonstrēšanu - var saprast kā šo protestējošo atteikumu. Mākslas dekonstrukcija notiek tad, kad māksla atsakās no mākslas - mākslas pasaule saceļas pati pret sevi.

Postmarksistiskie kritiķi patiesi ciena protesta mākslu - darbus, kurus rada apspiestā šķira. Daudzi postmodernistiskie mākslinieki tādējādi savu identitāti atrod piederībā kādai apspiestajai grupai (sievietēm, rasu minoritātēm, homoseksuālistiem, bērnu ļaunprātīgas izmantošanas upuriem; daži par apspiestu minoritāti uzskata māksliniekus). Savu darbu izstrādei šie mākslinieki izmanto minēto grupu programmas. Atmetot tādas tradicionāli mākslinieciskas vērtības kā skaistumu un formu, šī pieeja mākslai estētiku reducē līdz politikai. Māksla kļūst par propagandu. (1993. g. biennālē Ņujorkas Vitnija Amerikas mākslas muzejā tika rādīta videofilma par Rodnija Kinga sakāvi, “zemiskas, kariķējošas gleznas, kas satriec vīriešu virskundzību”, un dažādi tēli, kas slavināja homoseksuālismu un žēlojās par AIDS. Šova apmeklētājiem bija jāpiesprauž ieejas nozīmītes, uz kurām bija rakstīts: “Nespēju iedomāties, ka gribētu būt baltais.”)[140]

Postmodernistus tādējādi nodarbina ārpusestētiski jautājumi, taču šī interese nav ne morāla (kas tiektos pēc reformas, kura balstīta uz objektīviem ētiskiem principiem), ne filozofiska (kas mēģinātu saprast šo jautājumu pamatcēloņus). Viņu interese drīzāk ir politiska. Morāli un filozofiski jautājumi tiek reducēti līdz varas un apspiešanas jautājumiem, kam mākslinieki parasti atbild nevis racionālas izziņas ceļā, bet ar nevaldāmu niknumu.

Postmodernistu politisko mākslu lielākoties veido satīra un sašutums. Objekti, saskaņā ar sociālā konstruktīvisma un grupas identitātes pieņēmumiem, ir novienkāršoti līdz sociāliem stereotipiem. Tie, vadoties pēc postmodernistiskās mitoloģijas, ir sagrupēti sekularizētos dēmonos (bagāti baltie vīrieši; starptautiskas korporācijas; noplukusī vidusšķira) un svētajos (sievietes, homoseksuālisti, nabadzīgie, rasu minoritātes un visi pārējie upuri, ieskaitot cietēju mākslinieku). Mākslinieki varai atbild ar savām varas spēlēm, mēģinot buržuāzisko publiku šokēt un pazemot.

Mākslinieki cītīgi strādā ar skatītājorientētām kritiskām teorijām, lai provocētu publiku. Daudzi mākslinieki mūsdienās ir ieinteresēti ne tik daudz estētikā un skaistu darbu radīšanā, kā retorikā un skatītāju ietekmēšanā, lai izprovocētu vēlamo reakciju. Kad Andress Serano iemērca urīnā krucifiksu, sabiedrības šoks un skaļais protests bija tieši tas, ko viņš gribēja.

Postmodernisti kalpo principam “sacelties pret autoritāti”. Tas ietver ne tikai objektīvas autoritātes (tādas kā Dievs, vecāki, valsts), bet arī teksta autoritāti (kam nav raksturīgas nozīmes) un mākslinieka autoritāti (jo vārds autoritāte ir cēlies no vārda autors). Mākslinieka tradicionālās lomas apspiešana tiek attaisnota ar politiskiem iemesliem. “Kultūras ražotāja lomas samazināšana,” novēro Deivids Hārvijs, “rada izdevību tautas līdzdalībai un demokrātiskai kultūras vērtību noteikšanai, taču par zināmas nesakarības vai, vēl problemātiskāk, masu tirgus manipulācijas cenu.”[141] “Kultūras ražotāja”, tas ir, mākslinieka vai autora lomai, ir jāsamazinās, lai masu loma varētu pieaugt. Mākslinieka uzdevums, saskaņā ar šo teoriju, ir piedāvāt patērētājiem izejvielu, lai viņi to pārstrukturētu un tulkotu pēc vēlēšanās.

Šīs mākslas atbrīvošanās kustības piemērs ir Bernarda Dorta masas tracinošās teorijas par teātri. Režisors, pēc viņa domām, ir represīva spēka līdzeklis, kas “ne vien ieguvis varu pār visiem pārējiem teātra darbiniekiem, bet arī darījis tos bezpalīdzīgus un nespēcīgus un dažkārt novedis gandrīz līdz vergu stāvoklim.”[142] Lielākā daļa cilvēku par Brodveju un Holivudu nedomā kā par sviedrētavām, vēl jo mazāk kā par Amerikas veco Dienvidu kokvilnas plantācijām. Salīdzināt labi apmaksātu, izlutinātu aktieru un filmzvaigžņu nedrošību par savu stāvokli un sūdzības par to, ka jāklausa režisoram, ar patiesām melno vergu ciešanām, protams, ir šausmīgi sekli. Ievērojiet arī netiešu marksistiskās retorikas klātbūtni visā teorijā: aktieri ir “strādnieki”; viņi ir algas vergi; mākslinieki ir kultūras “ražotāji”. Režisoram pieder autoritāte un vara pār citiem, un ir pieņemts, ka jebkādai autoritātei ir raksturīga apspiešana.

Postmodernistiskie inscenētāji pat saceļas pret autora autoritāti (kādas dramaturgam ir tiesības man teikt, kas jādara?). Turpretim lugas būtu jāveido autoru grupai, kur ikviens sadarbojas ar citiem. Inscenētāji saceļas arī pret teksta autoritāti (kāpēc gan man būtu jāseko scenārijam?). Aktieri nevis iegaumē tekstu, bet improvizē.[143]

Galu galā luga ir jānodod publikai. Inscenētāji ir izmēģinājuši dažādus paņēmienus, kā sadarbībā iekļaut publiku. Īpaši nepatīkams paņēmiens tiek praktizēts vairākos teātros, kur sižeta tālākā virzība tiek izlemta, ļaujot skatītājiem starpbrīdī balsot par to, kurš, pēc viņu domām, “to izdarīja”. Luga beidzas tā, kā vēlas publika. Sižets, protams, kļūst muļķīgs, visas norādes tiek padarītas bezjēdzīgas un pilnībā sagrauts labas intrigas radītais intelektuālais uzdevums. Tomēr publikai “ir dotas pilnvaras”. Vēl viens piemērs ir nupat attīstītā “interaktīvās” izklaides tehnoloģija, kur filmas ik pa laikam tiek pārtrauktas, lai, nospiežot attiecīgo pogu, skatītāji izlemtu, kas notiks tālāk.

“Ja [modernistu] vienota mākslas darba ideāls balstījās uz autora - režisora tēlu,” novēro Konors, “postmodernais teātris šo vienotību izjauc; un, līdz ar viena režisora autoritātes pārspēšanu, izzūd arī priekšstats par vienotu darbu.”[144] Kas ir patiess attiecībā uz teātri, ir patiess arī attiecībā uz visu mākslu. Modernisma Jaunā kritika pieņēma mākslas darba vienotību un demonstrēja visu daļu saistību veselumā. Postmodernistiskā kritika pieņem vienotības trūkumu. Tā koncentrējas uz stilu un tēmu daudzveidību un atklāj darba valodnieciskās un ideoloģiskās pretrunas. Paturot to prātā, postmodernistiskie mākslinieki veido darbus, kuros ir apzināts vienotības trūkums - romānus, kas pauž atšķirīgus un nesavienojamus uzskatus, gleznas, kas ietver nesavienojamus stilus, zinātniskus argumentus, kas apzināti ir sev pretrunā.

Māksla, kas atsakās no savas nozīmes; mākslinieki, kas atsakās no jaunrades - tāda ir postmodernistiskās kultūras mākslinieciskā sevis noliegšana. Pamatos tā ir absolūta atteikšanās no cilvēciskā.

BĀBELES TORŅI: ARHITEKTŪRAS PIEMĒRS

Elitāru galeriju un avangarda salonu neierobežota, postmodernā māksla ir pārpludinājusi televīziju un kino, rokmūziku un datorspēles. Postmodernismam ir milzīga ietekme ne vien uz literatūru, bet arī arhitektūru - iestāžu ēkām, kur cilvēki strādā, tirdzniecības centriem, kur tie iepērkas, un mājām, kur tie dzīvo.

Mūsu darba un dzīvesvietas par laikmeta atmosfēru liecina pat vairāk nekā muzeju māksla. Tā kā arhitektūrai ir jāpatīk cilvēkiem, kas maksā par projektu un kam šajā celtnē jādzīvo, tautas gaumi un vērtības tā atspoguļo precīzāk nekā “augstā māksla”.

Mūsdienu arhitektūras pretreakcija modernismam zināmā mērā var kalpot kā modelis pozitīvai postmodernai estētikai. Lai gan postmodernisms parādās arī arhitektūrā, mūsdienu ēku dizains, no kristīgā viedokļa raugoties, ir guvis ievērojamus stilistiskus panākumus.

MODERNĀ ARHITEKTŪRA

Moderno arhitektūru vislabāk simbolizē stikla un tērauda debesskrāpji. Sliedamies pāri pilsētas vecmodīgajām ēkām ar zemajām akmens sienām un Viktorijas laika greznojumiem, monumentālie stikla torņi samazināja pagātnes nozīmi un vērta nebūtisku vēsturi. Jauno celtņu varenie izmēri un brīnumainās konstrukcijas iedvesa bijību, liekot domāt, ka “modernā cilvēka” iespējas ir neierobežotas. Šajā ziņā jaunās būves atgādināja kādu senāku debesskrāpi - Bābeles torni.

Izmantojot jaunus materiālus un tehnoloģiju, modernistu arhitekti propagandēja arī jaunu divdesmitā gadsimta estētiku. Iepriekšējo gadsimtu rotājumus viņi atmeta kā vecmodīgus. Agrāk celtnes projektēja tā, lai tās atsauktos uz pagātni vai kādu nozīmi. Valdības ēkas varēja būt ar grieķu kolonnām un romiešu kupoliem, saistot Amerikas demokrātiju ar tās pirmsākumiem antīkajās republikās. Baznīcām varēja būt zvanu torņi un vitrāžas kā lielā ticības laikmeta gotiskajām katedrālēm. Modernie arhitekti šādas “atsauces” atmeta. Celtnei jābūt sevī noslēgtai un “jāatsaucas” vienīgi uz sevi.[145]

Modernistu estētika balstījās uz principu “forma seko funkcijai”. Tā vietā, lai projektētu celtni ar kādu agrāk eksistējušu nozīmi vai formu, prioritāte tika dota funkcijai.

Piemēram, tradicionāli baznīcas projektēja krusta veidā. Baznīcu celtnēm bija raksturīgs garš joms (galvenā zāle), kas taisnā leņķī krustojas ar zāli, ko sauc par transeptu. No augšas celtne izskatījās kā krusts. Dievlūdzēji, burtiski, sanāca kopā krustā; tam ir dziļa teoloģiska doma. Tradicionālo baznīcas projektu noteica arī citi teoloģiski principi (narteksa, svētnīcas un altāra struktūra netieši norādīja uz bibliskā Tempļa trīsdaļīgo uzbūvi). Šajā pieejā projektam primārā ir celtnes forma un nozīme - teoloģija.

Modernisti vispirms noskaidrotu celtnes praktiskās funkcijas. Baznīcai, piemēram, ir jāuzņem zināms skaits dievlūdzēju tā, lai ikviens dzirdētu un redzētu mācītāju. Atbilstoši tiktu projektēta zāle, kam nepieciešamības gadījumā pievienotu svētdienskolas klases, virtuvi un sadraudzības telpu. Šajā pieejā prioritāte ir praktiskajam aspektam un celtnes izmantotāju ērtībām.

Es negribu kritizēt modernās baznīcu celtnes. Stili lielā mērā ir otršķirīga, nenozīmīga, Rakstu nenoteikta lieta. Kristieši, acīmredzot, tikpat labi var lūgt modernās celtnēs, kā izmantot citus modernos stilus un ērtības, taču pāreja no teoloģiski informēta uz pavisam funkcionālu un tādējādi cilvēkorientētu stilu ir zīmīga.

“Forma seko funkcijai” nenozīmē, ka modernisti bija vienaldzīgi pret formu. Viņi uzskatīja, ka uzmanības pievēršana funkcijai radīs patīkamu formu. Sekojot vienīgi fizikas likumiem, matemātiskai precizitātei un tehnoloģiskām prasībām, arhitekti atklāja, ka skaistums var būt zinātniskas uzticības dabiskajai kārtībai blakusprodukts. Viņiem lielā mērā bija taisnība. Čikāgas siluetā dominējošās biroju ēkas ir milzīgas, taču slaidas un graciozas - īsts vienotības un vienkāršības paraugs. Tas, ka uzmanības pievēršana objektīviem dabas likumiem var radīt skaistumu, apliecina brīnišķīgo Dieva radības sakārtotību.[146] Taču modernos arhitektus vadīja apgaismības paļāvība uz cilvēka saprātu, dabas kārtību un utilitāru vērtību sistēmu.

Modernisms arhitektūrā izpaudās ne tikai debesskrāpjos, bet arī dzīvojamo namu masīvos. Celtnieki radīja plašas piepilsētas dzīvojamo namu joslas, kur viena māja izskatās pilnīgi tāda pati kā otra. Kaut arī mūsdienās šo “kastīšu” māju kritizēšana ir modē, to celtniecība, veikta pēc tipveida projektiem, bija ekonomiska un par mājas īpašnieku ļāva kļūt vidusmēra amerikānim, kas agrāk bija neiespējami.

Šādi standartizēti dzīvojamie nami, katrā ziņā, ir bezpersoniski un, gluži tāpat kā debesskrāpji, nomāc jebkādus cilvēciskus mērogus. Cilvēkiem nepietiek tikai ar funkcionālu efektivitāti. Stikla un tērauda torņu monotonitāte ar tai raksturīgo spilgtu krāsu un citu dekoratīvu elementu trūkumu, identisku kastīšu kvartālu saskaņa, funkcijas un tehnoloģijas pacelšana pār cilvēcisko drīz sāka nomākt. Par spīti pilsētas plānotāju utopismam, pilnīgi modernistiskā vidē cilvēki nespēja nodzīvot ilgi.

Tā vietā, lai pilsētu problēmas atrisinātu, modernisms tās patiesībā saasināja. Pilsētu atjaunošanas programmas tuvāko apkārtni nolīdzināja ar buldozeru. Līdz ar jauno starpštatu lielceļu sistēmu vidusšķira aizceļoja uz piepilsētu dzīvojamiem rajoniem. Reģionālās atšķirības un kopienu individuālais raksturs izzuda saliekamo māju un ātrās apkalpošanas restorānu privilēģijās. Mazo pilsētiņu vecmodīgajām Viktorijas laika celtnēm uzklāja stiklašķiedras fasādes.

Sentluisas Pritaigo dzīvojamo namu rajonu projektēja tā, lai forma sekotu pilsētas nabadzīgo ļaužu dzīvokļu problēmas risināšanas funkcijai. Diemžēl, tāpat kā pārējie augstāko aprindu sociālās inženierijas plāni, tas nedarbojās. Radīts pēc visiem modernistu principiem, projekts izrādījās neapdzīvojams. 1972. gadā pilsēta Pritaigo uzspridzināja, iezīmējot modernisma beigas arhitektūrā.[147]

POSTMODERNĀ ARHITEKTŪRA

Vīlušies modernistu dogmā, ka tagadne vienmēr ir vislabākā, arhitekti un publika, kuru tie apkalpoja, no jauna atklāja pagātnes vērtību un skaistumu. Viņi sāka restaurēt vecas celtnes. Jaunu celtņu projektos tika iekļauti pagātnes stili. Jaunie dzīvojamo namu rajoni sāka pieprasīt, lai katrai mājai būtu atšķirīgs projekts. Biroju ēkas sāka projektēt cilvēciskākā mērogā. Jauns reģionālisms mēģināja atjaunot kopienu unikālo raksturu un kultūru.

Ja modernā arhitektūra ir abstrakta, tad postmodernā arhitektūra ir balstīta uz atsaucēm. Modernās celtnes ir sevī noslēgtas; postmodernās ir saistītas ar apkārtējo vidi. Modernais ciena tagadni; postmodernais ir atvērts pagātnei. Modernais projekts tiecas uz vienotību; postmodernais projekts ir vēsturiski un stilistiski plurālistisks.[148]

Modernās betona un tērauda celtnes izskatās vienmuļi pelēkas. Postmodernās augstceltnes bieži dižojas ar spilgtām krāsām un bagātīgi dekoratīviem elementiem. Rotājums ir kliedzoši nefunkcionāls un bieži aizgūts no pagātnes stiliem. Mūslaiku ēka var ietvert divdesmitā gadsimta 20-to gadu dekoratīvā stila elementus, modernizētas klasiskās kolonnas vai vienkāršotus Viktorijas laika greznojumus.

Kā nozīmīgāko tekstu postmodernie arhitekti pieņem grāmatu “Mācoties no Lasvegasas” (Learning from Las Vegas).[149] Vēršoties pret modernās arhitektūras elitārismu, tās autors Roberts Venturi aizstāv spožo, bet populistisko un cilvēk-centrēto Lasvegasas komercēku joslas arhitektūru. Modernajai arhitektūrai raksturīgo betona plākšņu vietā Venturi cildina namus, kas atklāti rūpējas par vienkāršo cilvēku kaprīzēm un fantāzijām (tāda, piemēram, ir Lasvegasas viesnīcu lētā greznība). Pretēji modernistu teiktajam, celtne “neatsaucas” tikai uz sevi; tā ir “teksts”, zināma valoda. Tādējādi celtnēm vajadzētu būt balstītām uz atsaucēm. Venturi valdzina ēkas, kuru projektā ir ietverta valoda (piemēram, Lasvegasas komercēku joslas gigantiskās neona izkārtnes), un ēkas, kuru uzbūve jau atklāti pauž to nozīmi (piemēram, karstu cīsiņu pārdotuves milzīgu cīsiņu formā). Venturi nesaskata neko sliktu rotaļīgās, jocīgās vai tradicionāli bezgaumīgās celtnēs.

No jauna atklājot vēsturiskos stilus, respektējot tīri estētiskus elementus, biedējošu konstrukciju vietā projektējot ēkas, kas cilvēkiem patīk, atdodot funkcijai formu, postmodernā kustība arhitektūrā bija atsvaidzinoša pārmaiņa.

DEKONSTRUKTĪVĀ ARHITEKTŪRA

Tomēr citi arhitekti iet daudz tālāk, uz arhitektonisko dizainu attiecinot postmodernisma principus. Viņi noraida modernistu vienotības ideālu un ir izgudrojuši jaunu, uz vienības trūkumu balstītu estētiku. Tā vietā, lai celtnes vienīgi konstruētu, daži arhitekti tās dekonstruē. Kā gandrīz ikvienā jomā, postmodernais laikmets ir darījis iespējamu gan jaunu konservatīvismu, gan jaunu radikālismu.

Filips Džonsons projektēja un 1978. gadā Ņujorkā uzcēla AT&T ēku - trīsdesmitseptiņstāvīgu debesskrāpi ar baroka stilā veidotu arkveida ieeju. Ja blakus esošajiem modernajiem debesskrāpjiem parasti ir plakani jumti, tad AT&T ēku raksturo klasisks frontons ar caurumu, kas projektēts pēc čipendela mēbeļu parauga. Rezultāts ir modernistiskas augstceltnes un grīdas pulksteņa hibrīds.[150]

Liela daļa postmodernās arhitektūras patiesi mēģina atgūt pagātni, atjaunojot vēsturiskas celtnes un ceļot jaunas ar atsauci uz veco estētiku. Tomēr liela postmodernistiskās arhitektūras daļa līdzinās AT&T ēkai. Tā “sazogas” dažādus vēsturiskos stilus un bez jebkādas saistības vai nozīmes ietver stilizācijā (kas ir postmodernisma raksturīgā forma). Nesakarīgu stilu kombinācija (modernisms, baroks, klasicisms) un nesaskanīgi mērogi (debesskrāpis pārvērsts par mēbeli) ir kaut kas līdzīgs jokam. Izcelti no vēstures un sastiprināti kopā, šie nesavienojamie stili zaudē savu nozīmīgumu. Vēsture tiek reducēta līdz stilu “zviedru galdam”, kur katrs var kaut ko paņemt pēc savas gaumes. Mērķis ir stilu dekonstrukcija un vēstures relativizācija.

AT&T demonstrē plurālismu plurālisma dēļ. Postmodernisti norāda, ka, pilsētai izplešoties, dažādi stili patiešām pastāv viens otram līdzās.[151] Modernais debesskrāpis var atrasties blakus gotiskai katedrālei, kas, savukārt, robežojas ar McDonald zelta arkām. Ielas otrā pusē restaurēta Viktorijas laika opera var stāvēt blakus izdemolētai, izdegušai, ar grafiti aprakstītai daudzdzīvokļu mājai. Postmodernisti visos mākslas veidos šādu dažādību uzskata par pozitīvu iezīmi un pat vienā darbā izmanto atšķirīgus stilus.

Postmodernistu apsēstība ar virspusējo un lomu spēlēšanu izpaužas manipulācijās ar fasādēm. Šķiet, ka Red Lion Row rajons Vašingtonā sastāv no vēsturiski atjaunotām rindu mājām. Patiesībā šie dīvainie deviņpadsmitā gadsimta relikti ir tikai fasāde - dekorācijas. Aiz tām samanāma īstā celtne, pie kuras tās piestiprinātas - milzīga, bezpersoniska stikla un tērauda konstrukcija.[152]

Daži postmodernistiskie arhitekti ir atklāti ķērušies paši pie savu projektu dekonstruēšanas. Parodējot arhitektoniskās tradīcijas, viņi veido celtnes, kas ir pretrunā sev un izsmej gan savu formu, gan funkciju. Džeimss Vains ir projektējis virkni veikalu, kas garāmbraucējiem lika griezties atpakaļ.[153] Stāvlaukumus viņš izdekorēja ar mašīnām - apgāztām, pusapraktām asfaltā vai uzdurtām uz milzīgiem mietiem. Viens no viņa veikaliem Milvokos izskatījās tā, it kā taisītos sabrukt. Priekšējā siena bija acīmredzami noplēsta un pārvērsta ķieģeļu kaudzē, atklājot plauktus ar lampu, tosteru un Bārbijas leļļu ģipša kopijām. Garām šai fasādei, garām ģipša kopijām pircēji pa stikla durvīm ieiet veikalā, kur plauktos ir īstas lampas, tosteri un Bārbijas. Veikals tika projektēts kā parodija, tirdzniecības centru un universālveikalu tradīcijas izmantojot vienīgi tāpēc, lai par tām pasmietos. Veikals ar neīstajām šķembām un sienā rēgojošos caurumu bija ne tik daudz konstrukcija, kā dekonstrukcija. (Kad veikalu nopirka cita korporācija, tā Vaina īpatnējos elementus norāva. Tagad ēka izskatās gluži tāpat kā visas pārējās neizteiksmīgās un garlaicīgās rindu celtnes.)

TIRDZNIECĪBAS CENTRI UN TEMATISKIE PARKI

Mūsdienu arhitektūrai ir interesanta iezīme - interjera un eksterjera sajaukums.[154] Ieejot jaunā biroju celtnē, pirmais, ko jūs, ļoti iespējams, ieraudzīsiet, būs koki! Šodien daudzās celtnēs ir ātriji[155] ar kokiem, dabas takām un spožu saules gaismu. Ārējais ir ienests iekšā. Idealizējot dabu videi labvēlīgā veidā un negribot atteikties no tehnoloģiskām ērtībām, piemēram, gaisa kondicionēšanas, postmodernisti dod priekšroku parkiem telpās.

Gluži tāpat kā ātrijs ienes ārpasauli iekšā, daudzas postmodernistiskās celtnes interjeru iznes ārā. Konstrukcijas elementi, sijas un ventilācijas caurules, var parādīties virspusē, lai būtu redzami. Spilgts piemērs ir 1977. gadā Parīzē uzceltais Pompidū centrs. Šķiet, ka atbalsta sijas, metāla karkass un cauruļvadi, nokrāsoti spilgtās, uzkrītošās krāsās, atrodas celtnes ārpusē. Celtnes iekšējā struktūra ir redzama caur plānu, caurspīdīgu stikla apvalku. Eskalators aizlokās pa ēkas ārpusi. Šķiet, ka celtne ir izvērsta ar iekšpusi uz āru. Iespaids ir satraucošs, it kā skatoties uz cilvēku un redzot tikai viņa iekšējos orgānus - plaušas, asinsvadus un zarnas.

Iespējams, visraksturīgākais un izplatītākais postmodernās arhitektūras un tās saistības ar mūsdienu sabiedrību piemērs ir tirdzniecības centri. No ārpuses redzama neizteiksmīga bezlogu betona masa, kas, stāvlaukumu jūras apņemta, aizņēmusi milzīgu platību. Taču iekšpusē pircējs ierauga ko līdzīgu senlaiku ciema laukumam, pilnu ar kokiem, strūklakām, tirgotavām un ielu kafejnīcām. Katram veikalam ir savs noformējums un skatlogi, bet durvju nav. Skan mūzika. Gaiss tiek atvēsināts vai sasildīts. Visa telpa ir pievilcīgi noformēta un izdekorēta atbilstoši klientu vēlmēm un kaprīzēm. Ikviena detaļa sludina vēsti: tērē naudu! Tirdzniecības centrs stāv kā templis patēriņam un visām tā vērtībām - komfortam, pārpilnībai, ērtībai un modei. Viduslaikiem bija katedrāles; modernajam laikmetam bija fabrikas; postmodernajam laikmetam ir tirdzniecības centri.

Vēl viens postmoderno konstrukciju simbols ir tematiskais parks. Parka daļas ir modelētas atbilstoši dažādiem vēstures periodiem un kultūras vidēm. Veikali, restorāni un atrakcijas katrā daļā ataino kādu “tēmu” - vecos “Rietumus”, Karību jūras pirātus, Eiropas ciemu, ASV mazpilsētu. Tēmu veido attiecīgajam periodam vai kultūrai raksturīgie stili (kādi tie pastāv cilvēku iztēlē, maz uzmanības pievēršot vēsturiskai precizitātei). Šie parki piedāvā zināmu “virtuālo realitāti”, dekoratīvu fasāžu un aizstājošu pieredžu fantāzijas pasauli. Viss pastāv tāpēc, lai izdabātu klienta fantāzijām. Patiesā tematisko parku tēma ir absolūta izklaide.

Par maksimāli postmodernistisku konstrukciju var uzskatīt Minesotas Amerikas tirdzniecības centru, kas apvienots ar tematisko parku. Tā kā reizēm eju gan uz tirdzniecības centriem, gan tematiskajiem parkiem, es negribu tos nolīdzināt līdz ar zemi. Tas būtu gan snobiski, gan modernistiski. Tie ir brīvās uzņēmējdarbības un Amerikas kultūras brīnumi. Došanās uz tirdzniecības centru vai Disnejlendu būtībā ir nevainīga nodarbošanās. Tomēr kā primārās vērtības tie slavina patērēšanu un izklaidi. Raugoties no kristīgās perspektīvas, bez kontroles šī attieksme varētu kļūt ļoti problemātiska.

Baznīcas mūsdienās dažkārt atgādina tirdzniecības centrus vai tematiskos parkus ne tikai arhitektūrā, bet arī cilvēku domāšanas veidā. Lielās baznīcas dažreiz atgādina tirdzniecības centrus - tām ir stāvlaukumi, ātriji, informācijas kabīnes un kristīgo preču veikali. Izmantojot mārketinga pētījumus un vēršoties pie cilvēkiem, kas pieraduši pie vietējā tirdzniecības centrā piedāvātās izvēles iespējas, tās piedāvā virkni aktivitāšu un interešu grupu atbilstoši katrai gaumei. Roberta Šullera Kristāla katedrāle ir kaut kas līdzīgs reliģiskam tematiskajam parkam, ko raksturo burbuļojoši strautiņi, krāšņi augi (ēkas iekšpusē) un multimediju sensorā pārslodze.

Tāpat kā Evaņģēliju var sludināt gan modernistiskā auditorijā, gan tradicionālā svētnīcā, Kristu, protams, var pielūgt arī postmodernistiski arhitektoniskā vidē. Problēma rodas tad, kad tirdzniecības centru un tematisko parku domāšana tiek sajaukta ar kristietību.

Kristieši, tāpat kā visi citi mūsdienu ekonomikā, ir patērētāji, taču patēriņa vērtības viņi neiedrošinās attiecināt uz Dievu. Padomājiet par frāzes “baznīcas tirdzniecība” nozīmi! Protams, ikdienas vajadzībām veiktas iepirkšanās attiecināšana uz baznīcu ir bīstama. Tā vietā, lai meklētu baznīcu, k