Mārtiņa Lutera Katehisma skaidrojums / H. Girgenzons
Autors šajā darbā piedāvā dziļu un pastorāli bagātu ievadu Mārtiņa Lutera Mazā katehisma mācībā. Balstoties Svētajos Rakstos, luteriskajās ticības apliecībās un draudzes dzīves pieredzē, autors soli pa solim skaidro kristīgās ticības pamatus, kurus Luters apkopoja savā katehismā.
Girgenzons palīdz lasītājam ieraudzīt, ka katehisms nav tikai mācību grāmata iesvētes laikam vai bērnības atmiņa. Tas ir kristīgās dzīves ceļvedis, kurā koncentrētā veidā atklājas Dieva griba, Evaņģēlija apsolījums un kristieša ikdienas aicinājums. Skaidrojot Desmit baušļus, Ticības apliecību, Kunga lūgšanu, Kristību un Svēto Vakarēdienu, autors parāda to nozīmi ne tikai teorijā, bet arī praktiskajā dzīvē.
Darbs tapis laikā, kad katehisma mācīšanai bija centrāla vieta Baznīcas dzīvē un ticības audzināšanā. Tomēr arī mūsdienās, kad kristīgās ticības pamatzināšanas vairs nav pašsaprotamas, šis skaidrojums palīdz no jauna atklāt katehisma bagātību un aktualitāti.
Īpaši vērtīga grāmata ir iesvētes mācībai, draudžu studiju grupām, ģimenēm un ikvienam, kurš vēlas padziļināt savu izpratni par luterisko ticību. Girgenzons raksta skaidri, sirsnīgi un pastorāli, apvienojot teoloģisku dziļumu ar rūpēm par lasītāja ticības dzīvi.
„Mārtiņa Lutera Katehisma skaidrojums” jau vairākās paaudzēs palīdzējis kristiešiem labāk izprast ticības pamatus un dzīvot no tiem ikdienā. Tas joprojām ir vērtīgs pavadonis ceļā uz dziļāku Dieva Vārda izpratni un uzticību Kristum.
Par autoru
Heinrich Girgensohn (1875–1925) bija ievērojams Baltijas luterāņu teologs, mācītājs un garīgās literatūras autors. Viņa darbi izcēlās ar spēju sarežģītus ticības jautājumus izskaidrot vienkārši, skaidri un pastorāli. Girgenzona katehisma skaidrojums daudzus gadus kalpoja kā nozīmīgs mācību līdzeklis luterāņu draudzēs un teoloģiskajā izglītībā.
Herberts Girgenzons ir cēlies no ievērojamas baltvācu dzimtas, kuras pārstāvji ieņēma vadošus amatus baznīcā un sabiedrībā. Dzimis 1887. gadā Valmierā, viņš apmeklēja skolu Sanktpēterburgā, pēc kuras 1906. gadā iestājās universitātē Dorpatā (latvieši to sauca par Tērbatu; šodien Tartu). Pēc četru gadu mācībām H. Girgenzons devās studēt uz Berlīnes, tad Erlangenes universitāti un 1914. gadā kļuva par vikāru. 1919.–1920. gados viņš strādāja par kapelānu Baltijas militārajās struktūrās, pēc tam par reliģijas pasniedzēju Rīgā un 1921. gadā par mācītāju. No 1927. līdz 1935. gadam H. Girgenzons strādāja par praktiskās teoloģijas docentu Herdera institūtā. Kad 1940. gadā baltvācieši bija spiesti pamest Latviju, viņš kalpoja par mācītāju Posenē (šodien Poznaņā), bet kara noslēgumā palīdzēja bēgļiem Lībekā un tās apkaimē. No 1946. līdz 1955. gadam viņš pasniedza praktisko teoloģiju Bēteles teoloģijas fakultātē Bīlefeldē.
