Pāvila vēstules Galatiešiem skaidrojums, 1535 / M. Luters

Mārtiņa Lutera skaidrojums par Pāvila vēstuli galatiešiem ir viens no nozīmīgākajiem Reformācijas laikmeta darbiem un viens no paša autora visaugstāk vērtētajiem rakstiem. Tas tapis, balstoties uz lekcijām, kuras Luters lasīja Vitenbergas Universitātē 1531. gadā, un pirmoreiz publicēts 1535. gadā.

Šī vēstule Luteram bija īpaši tuva. Viņš tajā saskatīja skaidrāko Evaņģēlija apliecinājumu un reiz rakstīja: „Vēstule galatiešiem ir mana vēstule; es esmu ar to salaulāts.” Tajā viņš atrada apstiprinājumu atklāsmei, kas kļuva par Reformācijas pamatu — ka cilvēks tiek attaisnots Dieva priekšā vienīgi no žēlastības, vienīgi ticībā Kristum, nevis ar saviem darbiem vai nopelniem.

Ar dziļu pastorālu izpratni un teoloģisku precizitāti Luters atklāj kristīgās brīvības būtību, Evaņģēlija spēku un ticīgā drošību Dieva apsolījumos. Lai gan darbs tapis 16. gadsimta reliģisko strīdu laikā, tajā aplūkotie jautājumi joprojām ir aktuāli. Arī mūsdienās cilvēki nereti meklē savu vērtību sasniegumos, morālajos centienos vai citu atzinībā. Luters atgādina, ka patiesa drošība un miers rodami nevis cilvēka sniegumā, bet Kristus paveiktajā pestīšanas darbā.

Šis skaidrojums ir ne tikai izcils Bībeles komentārs, bet arī viens no ietekmīgākajiem luteriskās teoloģijas darbiem, kas jau gandrīz piecus gadsimtus palīdz lasītājiem no jauna atklāt Evaņģēlija brīvību un prieku.